Kādu laiciņu neesmu rakstījusi. Tam ir savs iemesls- jūtu sevī dziļu klusumu. Tādu klusumu, ko nevar aprakstīt vai citā veidā izteikt... un es tajā peldos kā bezgalībā, kur ir pilnīgi viss, kas bijis, kas ir un kas vēl būs. Tas viss tur ir vienlaicīgi...
Šis pavasaris ārēji man bijis ar lielu kņadu un rosīšanos- aizstāvēju savu mācību beigšanas darbu, izlaidums, tapa mana grāmatiņa, kā arī vēl citi šī laika notikumi. Taču tas viss manī ir ienesis jaunu pamata sajūtu, kā arī atklāsmes par sevi. Galvenā no tām- es šobrīd mācos palikt uzticīga sev, savām sajūtām un savam redzējumam!
Jau iepriekš man zināmā daļa:
Cik sevi atceros, vienmēr esmu spējusi iejusties
otra ādā, bijis viegli saprast otra dzīves redzējumu, kaut tas galīgi neatbilst manam, un
necepties par to.
Cik sevi atceros, vienmēr esmu jutusi savu iekšējo sajūtu par sevi un pasauli ap mani. Esmu gribējusi savā dzīvē darīt to, kas man patīk un kas cilvēku dzīvēs ienes vairāk skaistuma, miera un pieņemšanas (kaut niekos un sīkumos). Esmu priecīga, jo šobrīd patiešām es daru tikai to, kam ticu un kas ir nozīme manās acīs! Par šo es jūtu ļoti lielu pateicību!
Jaunatklātā daļa:
* Neskatoties uz visu iepriekš rakstīto, esmu sapratusi, ka ik dienu savā dzīvē esmu sevi nodevusi, esmu atteikusies no saviem uzskatiem un apspiedusi savas jūtas! Kāpēc?
Laikam jau
mīļā miera labad', lai paspertu solīti pretim vai
pievērtu acis, jo kļūdīties jau ir cilvēcīgi... Taču to īsto sajūtu ir grūti pat aprakstīt- to sajūtu, ka varu saprast, kāpēc cilvēks tā rīkojas (kaut tas pilnīgi nesaskan ar mani un manu pārliecību). Lai vai kā- es esmu
saprotoša un rīkojos, sevi noliekot malā, var pat droši teikt- pazeminot sevi.
Cik daudz savas dzīves esmu veltījusi tam, lai saprastu vienkāršo, bet acīmredzamo: Tas, ka es rīkojos saskaņā ar sevi un savu dzīves redzējumu, nu, nekādi neietekmē un nemaina to, ka spēju saprast un pieņemt otru cilvēku tādu, kāds viņš ir. Tas, kas mainās- iespējams, biežāk rīkojos savādāk, nekā apkārtējie sagaida. Taču
bonusā saņemu iekšējo mieru, ko nemaina citu domas, runas vai sajūtas par mani.
* Līdz šim nekādi nespēju saprast to, kāpēc manam
iekšējam bērnam ir tik ļoti liela
teikšana manā dzīvē. To ikdienā jūtu gan ķermeniskajās reakcijās, gan dažādās situācijās, kad atpazīstu to savās emocijās. Vienvārdsakot, atpazīt es viņu atpazinu, taču pieņemt bija grūti, jo, manuprāt, viņš ir ļoti saistīts ar manu
ēnas pusi. Šobrīd mana atbilde ir, ka
iekšējais bērns ir mana cilvēcīgā daļa, tas atbild par to, kā jūtos šajā dzīvē šeit uz zemes, kā jūtos savā ķermenī un cik droša esmu būt šeit.
* Domāju, ka, dzīvē darot to, kas patīk, un ieliekot tur daļiņu savas sirds, ātrāk vai vēlāk tomēr jāsatiek sava
ēnas puse. Tā ir visur, kur esmu es, jo tā ir daļa no manis. Esmu sākusi to pamazām pieņemt- vēroju un iepazīstu ar atvērtu sirdi un bez acu aizžmiegšanas. Man pat šķiet, ka pamazām sanāk! :)
Man patīk kāda cilvēka atbilde, kad teicu: "No sevis jau neaizbēgsi!" Viņa atbildēja: "Jā un nevajag jau arī no sevis bēgt!"
Lai skaista un krāsaina vasara mums visiem!
Mīlestībā,
Anita
