Tieši pirms 11 gadiem mēs ar Tevi satikāmies, mana mīļā Alise Lotte.
Katrs bērniņš atnāk ar savu "ziņu" vecākiem- Tu atgādini par manī slēptajām bailēm un par ļaušanos dzīvei. Tava dzimšana bija neticami (jo es pat šobrīd to uztveru kā brīnumu!) harmoniska. Atceros, kā vecmāte dzemdībās teica, ka tik izteikti jūt mūsu abu sadarbošanos un Tavu līdzdalību dzimšanas procesā.
Kad uzzināju, ka Tu jau esi manī- sapratu, ka mēs noteikti satiksimies. Tikai tajā brīdī vēl īsti nezināju, kā to varēšu. Esmu ļoti jūtīga uz sāpēm un no fiziskām sāpēm paniski baidos. Taču vienlaicīgi manī bija nesatricināma sajūta, ka daba ir radījusi sievieti tādu, ka viņa spēj pati dzemdēt savu bērniņu- toreiz to saucu par romantiku, kas piedod dzīvei garšu.
Šobrīd apzinos, ka tajā brīdī man bija ļoti maz informācijas par gaidību laiku un dzemdībām, kā arī par pēcdzemdību laiku vispār nedomāju... :) Atceros, cik ļoti pārsteigta biju, kad slimnīcā vecmāte pirmajās dienās ierunājās par vēderiņa sāpēšanu bēbītim! :)
Klausot savai iekšējai sajūtai, toreiz sāku lasīt pozitīvos dzemdību stāstus "cālī" (bija sadaļa par kurioziem dzemdībās vai kas līdzīgs). Lasīju darba laikā un balsī smējos- tā vairāku mēnešu garumā! Negatīvos vai īpaši reālistiskos dzemdību stāstus toreiz izvēlējos nelasīt, kā arī citu mammu dzemdību pieredzi neklausījos.
Mums vēl ir bilde, kur pašā rīta agrumā ierodoties slimnīcā, es smejos. Jā, prieks man bija neaprakstāms- sajūta, ka drīz tiksimies. Un mani "spārnoja" apziņa, ka, lai cik ilgas un sāpīgas būtu dzemdības, pēc diennakts tās būs beigušās (toreiz vecāku sagatavošanas kursos stāstīja, ka slimnīcas iekšējie noteikumi paredz- dzemdības stacionārā ilgst maksimums 24 stundas).
Jau tās pašas dienas pusdienlaikā- Tu biji man uz punča un mēs pašas to bijām paveikušas, līdzās esot Tavam tētim!
Mūsu satikšanās pierāda, ka VISS IR IESPĒJAMS! Ik dienu, ik gadu Tu man māci mīlēt- nesavtīgi un patiesi! Ik dienu un ik gadu caur Tevi es satieku sevi!
Paldies, Mīļā!
P.S. Bildē mūsu satikšanās trešā diena.
