Zelta rasa norasoja ap manu dvēselīti,
Kad tu gāji prom no manis, maza bērna dvēselīte.
Tu ar mani, es ar Tevi daudzām saitēm savītas.
Ne dzīvei, ne nāvei būs pa spēkam šķirt...
Ir kāds ieraksts manā blogā, kas netiek lasīts, pat ne atvērts. Skatoties statistiku, uzreiz pamanāms, jo neviena cita tāda nav.
Šī ieraksta virsraksts ir "Kad laiks dziedē..." http://naktssvece.blogspot.com/2015/09/kad-laiks-dziede.html . Uzreiz saprotams, ka par aiziešanu, zaudējumu, sāpēm un sērām- šoreiz par bērniņa aiziešanu... Taču tas ir ieraksts, kurā gribēju pateikt, ka ir dažādi veidi kā palīdzēt sev arī šajā laikā.
Sērās mēs paliekam vieni ar sevi. Pāriem šis ir ļoti grūts laiks, jo katrs no partneriem izdzīvo individuālās sēras, kā arī bērniņa zaudējums ir pāra kopīgās sēras. Ir laiks, kad, otra acīs ieskatoties, spoguļojies savās sāpēs un zaudētajos sapņos...Un tomēr- bieži vien šīs ir vienīgās acis, kuras atbild, jo tās, veroties Tevī, redz to pašu...
Manā sajūtā rudens ir palaišanas (atvadu) un dziedināšanās laiks. Tāpēc arī šīs rindas...
Zaudējumu nevar padarīt par nebijušu, taču to var pieņemt kā daļu no sava ceļa un daļu no dzīves- mūsu dvēseles zina, kāpēc to izvēlējušās...
Mīlestībā-
Anita.
Foto: combiboilersleeds.com
