Pirtīžas- sirsnīgs aizgājušo laiku māmiņas sveiciens mūsdienu māmiņai…

                                                    Man` māmiņa nomazgāja                                            
                                                    Visādos ziediņos,

                                                    Lai es augu ziedēdama    

                                                    Kā rozīte dārziņāi.

Šobrīd aizvien vairāk jauno vecāku interesējas par senlatviešu rituālu- pirtīžām, kā arī saru dzīšanu. Tāpēc šoreiz piedāvāju pārdomām sev ļoti mīļa cilvēka pirtnieces Evijas Bernavas pausto domu:

"Atceros laiku, kad biju gaidībās ar saviem mazuļiem– trīs atsevišķas grūtniecības, trīs bērniņi zem manas sirds, vēl trīs sirsniņas  manī… Katrs tik atšķirīgs un, tai pat laikā, katrs man tik tuvs… Grūtniecības laiks ir īpašs laiks katras Sievietes dzīvē, kad Tu neesi vairs tikai Tu pati, Tu esi sava Bērna mājas, Viņa pasaule, un reizēm šķiet, ka arī Viņš ir visa Tava pasaule… Kur sākos un beidzos Es? Kur sākas un beidzas mans Mazais? Tas ir skaists laiks… Laiks, kad zini, tāda tuvība, iespējams, vairs nekad dzīvē nebūs sastopama ar otru cilvēku, tādēļ izbaudāma, izbaudāma, izbaudāma… Toreiz es domāju, ka, Mazulim piedzimstot, es uzreiz atkal būšu Es pati un Bērniņš būs Viņš pats, taču atklāju, ka tā nemaz nav… jā, mēs IT KĀ esam divi atsevišķi cilvēki, bet tomēr, dīvainā kārtā, vēl esam Viens Vesels, esam „Mēs”… „Mums tagad nāk miedziņš…”, „Mēs paēdīsim un iesim pastaigāties…”, „Mums apsāpējies vēderiņš” un tā tālāk un tā joprojām… Pazīstami, vai ne? Jā, varētu apgalvot, ka mēs, māmiņas, kaut reizi to piedzīvojam… Visās ikdienas rūpēs, dažkārt steigā man kaut kā ļoti trūka… un tas bija brīdis, gluži kā svētbrīdis, kopā ar savu Mazuli, kurā Es pārtaptu atkal par Sevi un Viņš par Viņu, kurā  Es savu Mazuli svētītu turpmākam ceļojumam pa Dzīvi, tās kalniem un lejām, priekšā stāvošajiem izaicinājumiem, klupieniem un drosmei celties kājās, visaptverošai Mīlestībai… Jā, tieši tā man ļoti trūka…

 

Tolaik es vēl neko nebiju dzirdējusi par mūsu senču īpašo rituālu māmiņai un bērniņam, ko sauc par pirtīžām un kas palīdz māmiņai atgūt atkal Sevi pašu, kas Mazuli sveicina šajā pasaulē kā atsevišķu Cilvēku, kas ļauj māmiņai sakoncentrēt visu Spēku sava Bērniņa svētīšanai un, visbeidzot, kas mazulim un māmiņai palīdz fizioloģiski sakārtoties. Tieši šie iepriekšminētie iemesli izkristalizējās, pētot mūsu tautas folkloru, tradīcijas un, visbeidzot, pašai vadot pirtīžu rituālus:

1.   Tas ir ārstniecisks process, kura laikā bērniņš un māmiņa tiek pirmo reizi pēc radībām pirtiņā mazgāti, izmantojot augus, slotiņas, mazulim tiek dzīti jeb pērti sari (sari- sierveida ziedi (verniksu) ražojoši dziedzeri, kas mazuļa ādā aktivizējas ap 19.grūtniecības nedēļu, lai pasargātu bērniņa ādu no atmiekšķēšanās augļūdenī. Kad mazulis piedzimst, 3.-5.dzīves dienā, tie sāk atmirt). Mūsu senču gudrība bija– ja mazulim ir nemiers, jo niez āda, tad viņam ir jāpalīdz ar pirts rituāla palīdzību, izdzenot sarus.

Savukārt māmiņa pirtīžās tiek nomazgāta un izbraucīta – pirtniece ar rokām ļoti lēni un mierīgi veic īpašus masāžas paņēmienus, visu augumu lēnām izmīļo un izvibrina, tādējādi aktivizējot organisma fizioloģiskos procesus, uzlabojot asinsriti un limfas plūsmu, sekmējot liekā šķidruma un kaitīgo vielmaiņas galaproduktu (toksīnu) izvadīšanu no organisma, rezultātā samazinot tūsku un uzlabojot pašsajūtu. Tāpat tas māmiņai palīdz aprast ar jaunajām auguma aprisēm. 

2.    Tā ir simboliska bērna un mātes atšķiršana - pirtīžu rituāls palīdz māmiņai apjaust, ka gaidīšanas laiks ir beidzies, noslēdzies ar dzemdībām, tagad viņa var atkal atdzimt no jauna kā Sieviete, līdztekus savai Mātes lomai.

Septiņas dienas pēc bērniņa nākšanas pasaulē māte ar jaundzimušo vēl tika uzskatīti par vienotu veselumu, kuru kopībā nedrīkst iejaukties - šajās septiņās dienās māti dēvēja par nedēļnieci, savukārt, mazulim vārda vēl nebija – tas tika dots krustabās, kad jaundzimušais bērns tika uzņemts saimē un kas parasti notika devītajā dienā pēc bērna piedzimšanas, t.i., dienu pēc pirtīžām. Senos laikos krustabām bija arī tiesiska nozīme, jo krustabās bērnu uzņēma dzimtā kā pilntiesīgu locekli, ko apstiprināja ar vārda došanu. Tātad – lai bērniņu varētu uzņemt dzimtā kā patstāvīgu, pilnvērtīgu cilvēku, viņš vispirms bija jānošķir no mātes, ar kuru līdz tam brīdim skaitījās kā viens vesels, un tas tika veikts ar pirtīžu zāļu vannītes palīdzību.

Pirtīžas ir arī spēcīgs dzīves mirklis, kad jauno māmiņu viņas kā Mātes ceļā svēta kāda no dzimtas sievām, izsaka pateicības vārdus, mazgā viņas augumu un vēl sirdsskaidrību un gudrību, audzinot savu bērniņu.

3. Tā ir māmiņas svētības došana bērnam, pieaicinot Dievu, Laimu un Māru, izmantojot vārda spēku, ūdeni, dažādas zālītes, koku enerģiju (malka, slotas), rituālos instrumentus (kā zaļu, sarkanu dzīpariņu u.c.), ievērojot noteiktu rituāla secību.           

Pēc manām domām, svētības došana izpaudās māmiņas labu nodomu izteikšanā (gan vārdiski, gan zintējot) par savu bērnu un tā turpmāko dzīvi. Senā pagātnē mūsu senči atzina to, ko mūsdienu zinātnieki ir pierādījuši– ar saviem dvēseles un auguma spēkiem cilvēks var ietekmēt pasauli un arī savu dzīvi vēlamā virzienā. Domu spēks, kas ir cilvēka pārziņā, ir lielākais spēks Esības telpā, un Dievs atbild uz to ar savu spēku, materializējot tās dzīvē.

Vēl` man labu, es tev arī, Tad mēs mīļi dzīvosim. Ko mēs abi dabūsim, Kad mēs ļaunu vēlēsim?

Ei, bāliņi, taisnu ceļu, Runā taisnu valodiņu, Tad ij Dievs palīdzēs Taisnu ceļu nostaigāt.

Māmiņa sentēvu laikos un māmiņa mūsdienās… sirdī mēs esam viena un tā pati, ar tādu pašu sūtību, sajūtām un vajadzībām... Mēs visas, gaidot mazuli, esam uz mirkli zaudējušas sevi, kļuvušas par Visumu savam bērniņam, lai pēc tam, līdz ar bērna nākšanu pasaulē, atkal sevi rastu… Tas var būt tāls, grūts, pat ērkšķains ceļš, un tas var būt arī viegls, bet vienmēr tas ir svētīts. Kā viņām toreiz, tā mums tagad ir nepieciešams brīdis, kurā atdzimt ar visu savu būtību, kurā apjaust, ka gaidību laiks ir noslēdzies, kurā savam bērniņam dāvāt savas gaišās domas un laba vēlējumus visai Dzīvei… Šis brīdis ir iemiesots senlatviešu pirtīžās– īpašā rituālā, kas cauri laikiem ir saglabājies šobaltdien… kā sirsnīgs aizgājušo laiku māmiņas sveiciens mūsdienu māmiņai…"

 Vēl piebildīšu, ka mūsdienās pirtīžas veic pirtnieki, dūlas, kā arī dažkārt paši jauno vecāku radinieki. Manuprāt, katrs atradīs sev piemērotāko,jo tas ir rituāls jaunās māmiņas un bērniņa labai sajūtai.

Anita (...un arī es kopā ar savu Luīzi baudījām šo rituālu pirms trim gadiem...).