Šobrīd aizvien vairāk jauno vecāku interesējas par senlatviešu rituālu- pirtīžām, kā arī saru dzīšanu. Tāpēc šoreiz piedāvāju pārdomām sev ļoti mīļa cilvēka pirtnieces Evijas Bernavas pausto domu:
"Atceros laiku,
kad biju gaidībās ar saviem mazuļiem– trīs atsevišķas grūtniecības, trīs
bērniņi zem manas sirds, vēl trīs sirsniņas
manī… Katrs tik atšķirīgs un, tai pat laikā, katrs man tik tuvs…
Grūtniecības laiks ir īpašs laiks katras Sievietes dzīvē, kad Tu neesi vairs
tikai Tu pati, Tu esi sava Bērna mājas, Viņa pasaule, un reizēm šķiet, ka arī
Viņš ir visa Tava pasaule… Kur sākos un beidzos Es? Kur sākas un beidzas mans
Mazais? Tas ir skaists laiks… Laiks, kad zini, tāda tuvība, iespējams, vairs nekad
dzīvē nebūs sastopama ar otru cilvēku, tādēļ izbaudāma, izbaudāma, izbaudāma…
Toreiz es domāju, ka, Mazulim piedzimstot, es uzreiz atkal būšu Es pati un
Bērniņš būs Viņš pats, taču atklāju, ka tā nemaz nav… jā, mēs IT KĀ esam divi
atsevišķi cilvēki, bet tomēr, dīvainā kārtā, vēl esam Viens Vesels, esam „Mēs”…
„Mums tagad nāk miedziņš…”, „Mēs paēdīsim un iesim pastaigāties…”, „Mums
apsāpējies vēderiņš” un tā tālāk un tā joprojām… Pazīstami, vai ne? Jā, varētu
apgalvot, ka mēs, māmiņas, kaut reizi to piedzīvojam… Visās ikdienas rūpēs,
dažkārt steigā man kaut kā ļoti trūka… un tas bija brīdis, gluži kā svētbrīdis,
kopā ar savu Mazuli, kurā Es pārtaptu atkal par Sevi un Viņš par Viņu, kurā Es savu Mazuli svētītu turpmākam ceļojumam pa
Dzīvi, tās kalniem un lejām, priekšā stāvošajiem izaicinājumiem, klupieniem un
drosmei celties kājās, visaptverošai Mīlestībai… Jā, tieši tā man ļoti trūka…
Tolaik es vēl
neko nebiju dzirdējusi par mūsu senču īpašo rituālu māmiņai un bērniņam, ko
sauc par pirtīžām un kas palīdz māmiņai atgūt atkal Sevi pašu, kas Mazuli
sveicina šajā pasaulē kā atsevišķu Cilvēku, kas ļauj māmiņai sakoncentrēt visu
Spēku sava Bērniņa svētīšanai un, visbeidzot, kas mazulim un māmiņai palīdz
fizioloģiski sakārtoties. Tieši šie
iepriekšminētie iemesli izkristalizējās, pētot mūsu tautas folkloru, tradīcijas
un, visbeidzot, pašai vadot pirtīžu rituālus:
1.
Tas ir ārstniecisks process, kura laikā bērniņš un
māmiņa tiek pirmo reizi pēc radībām pirtiņā mazgāti, izmantojot augus,
slotiņas, mazulim tiek dzīti jeb pērti
sari (sari- sierveida ziedi (verniksu) ražojoši dziedzeri, kas mazuļa ādā
aktivizējas ap 19.grūtniecības nedēļu, lai pasargātu bērniņa ādu no
atmiekšķēšanās augļūdenī. Kad mazulis piedzimst, 3.-5.dzīves dienā, tie sāk
atmirt). Mūsu senču gudrība bija– ja mazulim ir nemiers, jo niez āda, tad viņam
ir jāpalīdz ar pirts rituāla palīdzību, izdzenot sarus.
Savukārt māmiņa
pirtīžās tiek nomazgāta un izbraucīta
– pirtniece ar rokām ļoti lēni un mierīgi veic īpašus masāžas paņēmienus, visu
augumu lēnām izmīļo un izvibrina,
tādējādi aktivizējot organisma fizioloģiskos procesus, uzlabojot asinsriti un
limfas plūsmu, sekmējot liekā
šķidruma un kaitīgo vielmaiņas galaproduktu (toksīnu) izvadīšanu no organisma,
rezultātā samazinot tūsku un uzlabojot pašsajūtu. Tāpat tas māmiņai palīdz
aprast ar jaunajām auguma aprisēm.
2.
Tā ir simboliska bērna un mātes atšķiršana - pirtīžu
rituāls palīdz māmiņai apjaust, ka gaidīšanas laiks ir beidzies, noslēdzies ar
dzemdībām, tagad viņa var atkal atdzimt no jauna kā Sieviete, līdztekus savai
Mātes lomai.
Septiņas dienas
pēc bērniņa nākšanas pasaulē māte ar jaundzimušo vēl tika uzskatīti par vienotu
veselumu, kuru kopībā nedrīkst iejaukties - šajās septiņās dienās māti dēvēja
par nedēļnieci, savukārt, mazulim vārda vēl nebija – tas tika dots krustabās,
kad jaundzimušais bērns tika uzņemts saimē un kas parasti notika devītajā dienā
pēc bērna piedzimšanas, t.i., dienu pēc pirtīžām. Senos laikos krustabām bija
arī tiesiska nozīme, jo krustabās bērnu uzņēma dzimtā kā pilntiesīgu locekli, ko
apstiprināja ar vārda došanu. Tātad – lai bērniņu varētu uzņemt dzimtā kā
patstāvīgu, pilnvērtīgu cilvēku, viņš vispirms bija jānošķir no mātes, ar kuru
līdz tam brīdim skaitījās kā viens vesels, un tas tika veikts ar pirtīžu zāļu
vannītes palīdzību.
Pirtīžas ir arī spēcīgs
dzīves mirklis, kad jauno māmiņu viņas kā Mātes ceļā svēta kāda no dzimtas
sievām, izsaka pateicības vārdus, mazgā viņas augumu un vēl sirdsskaidrību un
gudrību, audzinot savu bērniņu.
3. Tā ir māmiņas
svētības došana bērnam, pieaicinot Dievu, Laimu un Māru, izmantojot vārda
spēku, ūdeni, dažādas zālītes, koku enerģiju (malka, slotas), rituālos
instrumentus (kā zaļu, sarkanu dzīpariņu u.c.), ievērojot noteiktu rituāla
secību.
Pēc manām domām,
svētības došana izpaudās māmiņas labu nodomu izteikšanā (gan vārdiski, gan
zintējot) par savu bērnu un tā turpmāko dzīvi. Senā pagātnē mūsu senči atzina
to, ko mūsdienu zinātnieki ir pierādījuši– ar saviem dvēseles un auguma spēkiem
cilvēks var ietekmēt pasauli un arī savu dzīvi vēlamā virzienā. Domu spēks, kas
ir cilvēka pārziņā, ir lielākais spēks Esības telpā, un Dievs atbild uz to ar
savu spēku, materializējot tās dzīvē.
Vēl` man labu, es tev arī,
Tad mēs mīļi dzīvosim.
Ko mēs abi dabūsim,
Kad mēs ļaunu vēlēsim?
|
Ei, bāliņi, taisnu ceļu,
Runā taisnu valodiņu,
Tad ij Dievs palīdzēs
Taisnu ceļu nostaigāt.
|
Māmiņa sentēvu
laikos un māmiņa mūsdienās… sirdī mēs esam viena un tā pati, ar tādu pašu
sūtību, sajūtām un vajadzībām... Mēs visas, gaidot mazuli, esam uz mirkli
zaudējušas sevi, kļuvušas par Visumu savam bērniņam, lai pēc tam, līdz ar bērna
nākšanu pasaulē, atkal sevi rastu… Tas var būt tāls, grūts, pat ērkšķains ceļš, un tas var būt arī viegls, bet vienmēr tas ir svētīts. Kā viņām toreiz, tā mums tagad ir
nepieciešams brīdis, kurā atdzimt ar visu savu būtību, kurā apjaust, ka gaidību
laiks ir noslēdzies, kurā savam bērniņam dāvāt savas gaišās domas un laba
vēlējumus visai Dzīvei… Šis brīdis ir iemiesots senlatviešu pirtīžās– īpašā
rituālā, kas cauri laikiem ir saglabājies šobaltdien… kā sirsnīgs aizgājušo
laiku māmiņas sveiciens mūsdienu māmiņai…"
Vēl piebildīšu, ka mūsdienās pirtīžas veic pirtnieki, dūlas, kā arī dažkārt paši jauno vecāku radinieki. Manuprāt, katrs atradīs sev piemērotāko,jo tas ir rituāls jaunās māmiņas un bērniņa labai sajūtai.
Anita (...un arī es kopā ar savu Luīzi baudījām šo rituālu pirms trim gadiem...).
