Par vecākiem un bērniem- par mums...

Ir cilvēki, kuri atmodina mūsos ilgas pēc dzīves, brīžam pat ļoti sāpīgi-

 tie ir mūsu vecāki.

Un ir cilvēki, kuru priekšā mēs jūtamies kaili, jo viņos redzam to, ko vēlētos noslēpt no sevis un visas pasaules-

 tie ir mūsu bērni.

Vecāki un māsas, brāļi- cilvēki, kurus esam izvēlējušies jau ienākot šajā dzīvē. Lai kur atrastos mūsu katra iedomātais šīs dzīves sākuma punkts, tas vienmēr būs saistīts ar mūsu vecākiem. Cilvēks pēc piedzimšanas nevar izdzīvot viens pats. Viņam vajadzīgas rūpes un sirds siltums. Mīlestība. Tas ir tas, no kurienes mēs nākam. Dzīves paradokss slēpjas tajā, ka bērnība (šis bezrūpības un prieka piepildītais laiks) "nes līdzi" daudz koferu, mugursomu vai maisu (kas, nu, kuram  no mums piestāv labāk)- to, ko esam dziļi, dziļi noglabājuši sevī, cerot vairs nekad nesajust un neieraudzīt; cerot, ka pazudīs... Šķiet, cerība ir, jo ejam uz priekšu neatskatoties un neatceroties. Taču pienāk brīdis, kad dzīve saka:"Apstājies!" Lielākoties, vēlākais, kad tas notiek, ir bērna piedzimšana, jo zemapziņa mūs "iemet" atpakaļ mūsu sākuma punktā. Jā, mēs kļūstam par vecākiem- par sākuma punktu kādai citai dvēselītei šajā dzīvē... Ja, skatoties uz saviem vecākiem, mēs varam domāt:"Es gan tā nedarīšu! Es būšu savādāks!" Varbūt kāds atkal nodomā:"Kaut reiz es spētu būt tāds, kā viņi!" Tad veroties savā bērnā, mēs atkal esam "aci pret aci" ar sevi. Bērns pats par sevi vispār nevar kaitināt ar savu uzvedību, jo pirmajā dzīves laikā viņš vienkārši ir. Un tomēr- cik daudz vētrainu emociju un sajūtu tas mūsos izraisa. :) Kad atskatos pēdējos desmit savas dzīves gados, man ar nožēlu jāsecina, ka mana "tumšākā dvēseles nakts" ir piedzīvota tieši attiecībās ar vecāko meitu. Tai pat laikā- arī mani lielākie "varoņdarbi" ir veikti, lai paliktu līdzās viņai brīžos, kad visvairāk tas nepieciešams. 

Iespējams- pēc gadiem kāda no manām meitām rakstīs:"Ir cilvēki, kuri atmodina mūsos ilgas pēc dzīves, brīžam pat ļoti sāpīgi..." 

Man prātā nāk mācītāja J.Rubeņa vārdi:

Dievs neko nerada bez trūkumiem, lai neviens neaizmirstu,

ka pilnība nav mīlestības iemesls.

Bērnība ir pagājusi, un mēs esam izauguši, taču, lai pieaugtu, jāspēj paskatīties uz savu sākuma punktu, to pieņemot un piedodot, lai koferus un somas varētu nolikt un atvērt. Lai būtu spēks un drosme paskatīties acīs saviem bērniem un pateikt:"Piedod, arī es esmu kļūdījusies!".

Tā vien šķiet, ka vārds "pilnība" nozīmē to, ka nav iespējams nošķirt labo no sliktā, sāpīgo no priecīgā, nevajadzīgo no derīgā. Tas viss ir kopā jau no mūsu dzimšanas- pilnība slēpjas šo nepilnību kopumā.

Sirsnīgi-

Anita.