Dzimšanas dienas sajūtas jeb rupjmaizes kārtojums ar putukrējumu

Pagatavoju sev un saviem mīļajiem rupjmaizes kārtojumu ar putukrējumu- šī ir mana bērnības garša, jo mana mamma mēdza tādu gatavot. Un šīs salmenes iemieso siltumu no manas bērnības, jo tādas audzēja mana vecmamma.

Šodien mijas gadi manā dzīvē, tāpēc sajūtās jau pēdējās dienas atskatos uz šo savu gadiņu- pateicībā un ar smaidu. Jā, ar smaidu, jo saprotu, ka šis ir bijis pirmais gads manā dzīvē, kad esmu darījusi tikai to, kas man patīk- vai tas neizklausās burvīgi? Pateicu sev to skaļi (pat vairākas reizes), lai tā pa īstam to aptvertu. :) Esmu ļoti pateicīga!

Vēl šo gadu vētījot, mani pārņem lepnums par sevi. Šis pirms gada vēl nebūtu bijis iespējams, jo man vienmēr šķitis, ka varēju labāk, skaistāk utt. Taču šobrīd es par sevi lepojos! Tas šķiet paradoksāli, jo šis ir gads, kad ieraudzīju savu ēnas pusi tuvplānā- tā līdz kaulam. Manas ilūzijas par sevi sabruka. Brīžam pat prāts protestēja un centās meklēt attaisnojumus, taču tas nemainīja to, ko ieraudzīju, un to, ko sajutu. Atzinu to un atļāvu sev kļūdīties... Fantastiska pieredze!

Šajā gadā esmu satikusi un iepazinusi daudz brīnišķīgu cilvēku. Tā vien šķiet, ka darot to, kas saskan ar manu iekšējo sajūtu, dzīve pasniedz dāvanu- iepazīt cilvēkus, ar kuriem jūtos uz viena viļņa.

Vēl es šodien nospraudīšu mazos mērķīšus nākamajam dzīves gadam. Kopš to daru, dzīve ir kļuvusi apzinātāka, jo vienreiz gadā atceros par to, kas man bija svarīgs pirms gada, kā arī ļauj saprast, ka izvirzītie mērķi piepildījušies ar uzviju. Lieki piebilst, ka ikdienā par šo pat neaizdomājos- tāpēc tas kļuvis par manu šīs dienas īpašo rituālu. :)

Pateicībā un ar smaidu,
Anita

Foto: no personīgā arhīva

Pieredzi gūstot

Pieredze mana, pieredze tava- pieredze…

Patiešām daudz dzirdēts, ka nemācāmies no citu kļūdām, tikai no savām. Visticamākais, tas tāpēc, ka, tikai pieredzot kaut ko, mēs spējam to "paņemt" kā savu vai atzīt, ka šoreiz tas nederēs.

Mēs katrs esam vienreizējs ar savu unikālu pieredzi- katrs mēs esam šeit lai piedzīvotu un pieredzētu.

Un tomēr mums ir neizsakāma vēlme un vajadzība (vairāk sliecos domāt- vajadzība) pēc socializēšanās. Mums ir nepieciešams REDZĒT citu cilvēku pieredzi. Šeit nāk prātā eksperiments ar gorillas mātīti, kura laikā atklājās: viņa atteicās zīdīt ar krūti savu jaundzimušo mazuli līdz brīdim, kamēr nebija redzējusi kā to dara sievietes, kuras brīvprātīgi bija piekritušas nākt un viņas priekšā zīdīt savus mazuļus. Tas pats ir novērots arī cilvēku pasaulē, ka bieži vien jaunajām mammām stipri vieglāk ir pieņemt un aprast ar jauno situāciju, kad ģimenē ir ienācis bērniņš, ja viņas iepriekš kaut vai “fonā” ir redzējušas, kā to dara citas sievietes. Tas nozīmē, ka pieredze mums katram ir sava, taču zināšanu un prasmju iegūšana ir komplekss process. Tā vien šķiet, ka mums nepieciešams redzēt un dzirdēt citu pieredzi, lai ļautos savai. Tāpēc bieži vien dzirdēts ieteikums (arī es pati mēdzu to ieteikt) klausīties pozitīvajos pieredzes stāstos. Jā, tā ir tāda apzināta izvēle atlasīt informāciju atbilstoši savām vajadzībām. Tas dod ticību un uzdrošināšanos mēģināt un ļauties.

Runājot par negatīvo pieredzi- man nešķiet lietderīgi fokusēties uz citu cilvēku tā sauktajiem “neizdošanās” momentiem, jo tāpat mums nebūs pietiekoši daudz informācijas, lai, mūsu prāts izdarītu kaut cik lietderīgus secinājumus no šīs informācijas. Vienīgais, ko tas parasti secina- nebija vērts pat mēģināt…

Tāpēc mūsu katra paša ziņā ir izlemt ko un kā mēs redzam, dzirdam un sajūtam. Pat šīs dzīves laikā, pieredzot līdzīgas situācijas, mums ir iespēja katrā no tām piedzīvot citādu pieredzi- ja vien paši sev to ļaujam!

Vārda pieredzēt sinonīmi- piedzīvot, izbaudīt (http://lv.synonymfinder.net)

P.S. Mēs esam šeit, lai izbaudītu! :)

No sirds-

Anita

Sievišķība manī

Ik pa laikam manī virpuļo sajūtas, kas “prasās” tapt uzrakstītas. Tās ir par sievišķību. Manuprāt, ļoti nepateicīgs temats, jo aprakstīt sievišķību ir nesievišķīgi- kā tauriņu noķert tīklā.

Viss sākās ar to, ka sapratu- iet pie friziera un kosmetologa man galīgi nešķiet sievišķīgi, tāpēc to daru tad, kad savādāk vairs nevar. Nepārproti- man ir pati foršākā friziere, taču man tāds ir arī zobārsts. Tomēr šīs tikšanās nekādi nevairo manu sievišķību! Taču, visticamākais, kādai citai gan…

Mēs esam tik dažādas! Tāpēc brīžos, kad cenšamies “salikt pa plauktiņiem” vai “sastādīt sarakstu”, kas tad īsti ir vai nav sievišķīgi pēc vispārpieņemtām normām, var gadīties, ka attālināmies no SAVAS sievišķības.

Es varu padalīties, kad es jūtos sievišķīgi. (Apzināti izvēlējos pirms tam nelasīt rakstus dažādās interneta vietnēs par šo tēmu, lai neietekmētos😊.)  Lūk, mans TOP trijnieks:

• Vispirms jau tā ir ikrīta kafijošana gandrīz stundas garumā. Ja kāda iemesla pēc man pēkšņi tai nav laika, tad visu dienu jūtos kā “no laivas izmesta” un pazaudējusies. No rītiem esmu gatava pat celties agrāk, lai man būtu šis brīdis. No malas, visticamākais, tas vispār izskatās pavisam jocīgi, jo es sēžu, veroties svecē vai ārā pa logu, un patiesībā šajā brīdī esmu pavisam brīva no domām, atmiņām vai dienas darāmajiem darbiem un plāniem. Esmu es, kafijas krūze un šis mirklis. Vienkārši esmu. Man ir aizdomas, ka tieši tāpēc pat nevēlos atteikties no šī “kafijas dzeršanas netikuma”.
• Dejošana- man tās ir vēderdejas, čigānu un indiešu dejas. Nu, labi- mana dvēsele gavilē, kad dejoju čigānu dejas! Protams, iesākumā ir ļoti grūti ļauties, kā arī, lai plūstu, ir vajadzīgs laiks un pacietība! Par šo vairāk ne vārda- tas ir process!
• Grāmatu lasīšana- nepārproti, es neesmu “grāmatu tārps”, ir brīži, kad mēnešiem varu neizlasīt nevienu grāmatu, taču var būt arī pilnīgi pretēji:) Lasīšana ir mana sirds lieta. Vietas, kas man īpaši patīk, pārlasu vairākas reizes- kā garšīgāko kūkas gabaliņu, ko ir vēlēšanās izbaudīt vēlreiz un vēlreiz. Katrai grāmatai ir savs stāsts, kā tā pie manis “atnākusi”- kāda ļoti strauji un pēkšņi, cita lēni, kāda jauna un kāda jau cita rokās pabijusi, un tomēr vienmēr tas ir tieši īstajā laikā.

Vispār jau sievišķība nav vārdos aprakstāma un svaros nosverama- tā ir sajūta, tāpēc atliek vien to sadzirdēt un ļauties!

Savā ziņā šis nelielais ieraksts ir mans dzimšanas dienas sveiciens sev, lēnām pavadot savus brīnišķīgos 35. Kad man bija padsmit- šķita, ka sievietes skaistākais laiks ir ap 35😊 Toreiz domāju, cik tālu vēl… Šobrīd zinu, ka man tieši tā arī ir- šis (līdz šim) ir skaistākais manas dzīves laiks!

Priekā!

Anita.

Par vecākiem un bērniem- par mums...

Ir cilvēki, kuri atmodina mūsos ilgas pēc dzīves, brīžam pat ļoti sāpīgi-

 tie ir mūsu vecāki.

Un ir cilvēki, kuru priekšā mēs jūtamies kaili, jo viņos redzam to, ko vēlētos noslēpt no sevis un visas pasaules-

 tie ir mūsu bērni.

Vecāki un māsas, brāļi- cilvēki, kurus esam izvēlējušies jau ienākot šajā dzīvē. Lai kur atrastos mūsu katra iedomātais šīs dzīves sākuma punkts, tas vienmēr būs saistīts ar mūsu vecākiem. Cilvēks pēc piedzimšanas nevar izdzīvot viens pats. Viņam vajadzīgas rūpes un sirds siltums. Mīlestība. Tas ir tas, no kurienes mēs nākam. Dzīves paradokss slēpjas tajā, ka bērnība (šis bezrūpības un prieka piepildītais laiks) "nes līdzi" daudz koferu, mugursomu vai maisu (kas, nu, kuram  no mums piestāv labāk)- to, ko esam dziļi, dziļi noglabājuši sevī, cerot vairs nekad nesajust un neieraudzīt; cerot, ka pazudīs... Šķiet, cerība ir, jo ejam uz priekšu neatskatoties un neatceroties. Taču pienāk brīdis, kad dzīve saka:"Apstājies!" Lielākoties, vēlākais, kad tas notiek, ir bērna piedzimšana, jo zemapziņa mūs "iemet" atpakaļ mūsu sākuma punktā. Jā, mēs kļūstam par vecākiem- par sākuma punktu kādai citai dvēselītei šajā dzīvē... Ja, skatoties uz saviem vecākiem, mēs varam domāt:"Es gan tā nedarīšu! Es būšu savādāks!" Varbūt kāds atkal nodomā:"Kaut reiz es spētu būt tāds, kā viņi!" Tad veroties savā bērnā, mēs atkal esam "aci pret aci" ar sevi. Bērns pats par sevi vispār nevar kaitināt ar savu uzvedību, jo pirmajā dzīves laikā viņš vienkārši ir. Un tomēr- cik daudz vētrainu emociju un sajūtu tas mūsos izraisa. :) Kad atskatos pēdējos desmit savas dzīves gados, man ar nožēlu jāsecina, ka mana "tumšākā dvēseles nakts" ir piedzīvota tieši attiecībās ar vecāko meitu. Tai pat laikā- arī mani lielākie "varoņdarbi" ir veikti, lai paliktu līdzās viņai brīžos, kad visvairāk tas nepieciešams. 

Iespējams- pēc gadiem kāda no manām meitām rakstīs:"Ir cilvēki, kuri atmodina mūsos ilgas pēc dzīves, brīžam pat ļoti sāpīgi..." 

Man prātā nāk mācītāja J.Rubeņa vārdi:

Dievs neko nerada bez trūkumiem, lai neviens neaizmirstu,

ka pilnība nav mīlestības iemesls.

Bērnība ir pagājusi, un mēs esam izauguši, taču, lai pieaugtu, jāspēj paskatīties uz savu sākuma punktu, to pieņemot un piedodot, lai koferus un somas varētu nolikt un atvērt. Lai būtu spēks un drosme paskatīties acīs saviem bērniem un pateikt:"Piedod, arī es esmu kļūdījusies!".

Tā vien šķiet, ka vārds "pilnība" nozīmē to, ka nav iespējams nošķirt labo no sliktā, sāpīgo no priecīgā, nevajadzīgo no derīgā. Tas viss ir kopā jau no mūsu dzimšanas- pilnība slēpjas šo nepilnību kopumā.

Sirsnīgi-

Anita.

Augstprātības dažādās sejas.

Šodien manā dvēselē īsti rudenīga diena...

Vārdu augstprātība mēs esam pieraduši saprast kā neadekvātu pašvērtības paaugstināšanu. Taču reti aizdomājamies, ka tās daba ir stipri daudzveidīgāka, nekā mums gribētos. Augstprātība ir arī savas vērtības pazemināšana, savu spēju noniecināšana, kā arī savu kļūdu neatzīšana. Manuprāt, lielāku skaidrību vieš arī sinonīmu apskatīšana- pieņēmums, lepnība, uzpūtība, iedomība, nicināšana, piesavināšanās. Pieņēmums- es visu zinu vislabāk un pareizāk; lepnība- esmu spējīgāks un īpašāks par citiem; nicināšana- sevis un citu, kā arī dzīves; piesavināšanās- uzdodot par savu, piemēram, spēju lemt dzīvību un nāvi.

Kāda tam visam nozīme? Pēdējā laikā aizvien biežāk man ir sajūta, ka augstprātība atspoguļo nevis mūsu attieksmi pret citiem, bet gan katra cilvēka attiecības pašam ar sevi un attiecības ar dzīvi (kādam ar Dievu, citam ar dzīves ritējumu, vēl kādam ar Visumu vai ar nāvi). Tas, kā es to redzu- augstprātīgi ir noniecināt un pazemināt sevi, jo ikviens no mums ir radīts īpašs un unikāls, ar savām spējām un vājībām- ne mums to pazemināt. Runājot par kļūdām- te ir skaidrs, ka ikviens no mums kļūdās un no kļūdām mācās. Ja kļūdu nav, tad iespējas ir divas- vai nu cilvēks neko nedara vai arī uz zemes nokļuvis kļūdas pēc:)...šķiet, ka arī izdarīt pašnāvību, ir augstprātība, sava ceļa nepieņemšana. Vispār jau, šo rakstot, ir skaidrs, ka augstprātība ir traucējoša un ierobežojoša, jo tā neļauj ieraudzīt dzīves plašumu un dziļumu. Šķiet, brīžam pat tā saēd no iekšienes. Ir sajūta kā sisties pret sienu vai iet tukšgaitā, jo dzīvojot pat neesi atpazinis, ka tā, kas maskējas zem visādiem vārdiem, patiesībā ir augstprātība.

Tā kā ar šādām vai citādām pazīmēm mēs saskaramies ik dienu, visticamākais, ka augstprātību izskaust pavisam nav iespējams. Reālāk to būtu transformēt. Jautājums- uz ko? Šeit man nāk prātā pazemība. Man pazemība nozīmē- pieņemt sevi un savu ceļu, apzinoties, ka mans redzējums vienmēr paliks ne vairāk un ne mazāk, kā mans redzējums. Tā ir sava ceļa iešana ar atvērtu sirdi, prātu un acīm, nebeidzot brīnīties:)

Arī šīs rindas ir manas pārdomas par tēmu. Būšu pateicīga, ja padalīsies ar vēl kādu augstprātības izpausmi, kuru neesmu minējusi... Zinu, ka vēl ir citas! Lai bilde kļūst krāsaināka!

Piebilde Nr.1. Šeit apskatu šīs īpašības no sava skatupunkta, nevis reliģiska.

Piebilde Nr.2. Definīcija-
Augstprātība ir pašvērtības neadekvāta paaugstināšana. Augstprātība ir objektu vibrāciju pazemināšana. Augstprātība ir apziņas stāvoklis maldīgā neadekvāti paaugstinātā pašvērtībā.
(Avots: http://philos.lv)

Sinonīmi avots: http://lv.synonymfinder.net/


Par krāsainu dzīvi! Rudens ir man sirdij vistuvākais no gadalaikiem :)

Anita.

Es iestājos par CIEŅU.

Pēdējā laikā daudz domāju. Domāju par to, vai mērķis attaisno veidus, kā tas tiek sasniegts. Kur ir tā robeža, pēc kuras jau ir par daudz? Vai varbūt mērķis nav īstais?
Bieži dzirdu sakām: "Jūs, dūlas, jau par to dabisko, par mājdzemdībām utt." Šīs runas manī raisa sajūtu, ka strīds ir starp dabisko un medikamentozo.

...un kur palika sieviete? Sieviete, kura dzemdē- sievietei, kurai jābūt uzmanības centrā. Visu iesaistīto acis pievērstas viņai, lai redzētu un ieraudzītu viņu, lai dzirdētu un sadzirdētu viņu- sievieti, kura dzemdē. Kāda viņa izskatās?

Es iestājos par cieņu pret šo sievieti;
               ...par cieņu pret dzimstošo bērnu;
               ...par cieņu pret tikko dzimušo mammu,
                                                                 tik pilnu un iztukšotu reizē;
               ...par cieņu pret sievieti, kurā aug jauna dzīvība;
               ...par cieņu pret dvēseli, kura nolēmusi iemiesoties,
                                    un pret dvēseli, kura aiziet;
               ...par cieņu pret pāriem, kuri nobijušies;
               ...par cieņu...

Es iestājos par cilvēcību!

P.S. Cieņa- saprāta struktūra, kas nepieļauj kāda objekta vibrāciju pazemināšanu (definīcija no www.philos.lv).


Anita.

Šo gadu pavadot...

Kārtojot vecās mantas, atradu kādu no maniem senseniem dzejoļiem:) Žēl, ka gads nav zināms... 
Taču šķiet, ka šis ir īstais laiks un vieta tam.

...ir brīži- kad gribas lidot...

Ir brīži- kad gribas kliegt...

Ir brīži- kad vienkārši elpot

un iet pa ceļu, lai kur arī vestu...

Atveru acis un paskatos;

Atveru ausis un ieklausos;

Atveru muti un elpoju-

Tā ir dzīve, ko dzīvoju!

Atveru durvis un staigājot jūtu-

MANA DVĒSELE DZĪVO!!!

...un vienmēr nāk klusums.

Es sēžu ietinusies siltumā un zinu:

ir mirkļi klusējoši, kad dzirdu

sirdspukstus un jūtu sevi elpojot.

...un ir brīži- kad gribas lidot,

Nolaisties vakaros vēlos, kad snaudā jau eju...

Laimīgu Jauno gadu!

Anita.