Šobrīd mana kā mammas aktualitāte Nr.1- mana jaunākā meita sāk apmeklēt bērnudārzu. Manas sajūtas, kā jau piedien šādiem brīžiem- jau liela, viens dzīves posms beidzies, cits- sākas. Jā, nenoliegšu- man arī vairāk laika sev un savām interesēm:)
Taču līdzās tam visam ir trauksme (vismaz šobrīd esmu šīs sajūtas nosaukusi šādā vārdā). Tā nav ne racionāla, ne apzināta. Kā tā izpaužas? Es pirmajās dienās, ko pavadīju bērnudārzā kopā ar savu bērnu, pamanīju citu bērnu stresu, skumjas pēc mājām, asaras un asaru neesamību.
Pagājuši seši gadi, kopš bērnudārzā pavadīju vecāko meitu viņas gaitās, taču scenārijs- tas pats. Manas sajūtas tieši tādas pašas (piebildīšu, ka šoreiz vienīgā atšķirība ir man zināmā vide un iepazītās audzinātājas). Tāpēc skaidrs, uz ko tas viss
velk- uz manis pašas piedzīvoto un manām ķermeniskajām atmiņām. Es gandrīz neko nevaru pastāstīt par savu bērnudārza laiku (izņemot par izlaidumu), jo viss no apziņas ir pazudis. Apzinātu atmiņu nav.
Atgriežoties pie vecākās meitas bērnudārza gaitu sākuma- es jau toreiz sajutu, ka tās ir manas sajūtas, tāpēc ļoti centos tās
nepārnest uz bērna sajūtām. Un izskatās, ka izdevās, jo bērns iedzīvojās viegli un ātri. Skolas gaitas sākot, teica: "Bērnudārzā bija kā otrajās mājās... Tā forši..."
Šobrīd esmu nolēmusi nemeklēt cēloni un izskaidrojumu savām sajūtām. Taču cenšos skatīties plašāk un saskatīt visas dažādās bērnu sajūtas šajā pārmaiņu laikā. Šeit vairāk vēroju savu jaunāko meitu, jo pazīstu viņu un viņa arī dalās savās izjūtās.
Pirmās dienas bērnudārzā bijām kopā uz dažām stundām. Tad sarunājām, ka viņa paliks bez manis līdz pusdienām. Pēc tam vienojāmies, ka paliks arī uz pusdienām. No rītiem viņa uz
dārziņu iet ar prieku. Iespēja kreņķim parādās brīdī, kad viņa uzzina, kura auklīte strādā, jo viena ir
izpelnījusies bērna simpātijas. Lai vai kā- meita no bērnudārza dodas mājās dziedādama un labā noskaņojumā.
Tas, ko novēroju es, ir:
- pirmās bērnam ir skumjas (dažiem arī dusmas), ka mamma ir atvedusi uz svešu vietu un atstājusi;
- šeit ir citi bērni un mantas, tāpēc bērnam parādās interese par apkārt notiekošo;
- drīz vien (pieņemu- katram bērnam ir savs adaptēšanās laiks) bērnam parādās lepnums par sevi, savu varēšanu un to, ka arī
dārziņā viņam ir savs skapītis, dvielītis un zobu birste;
- pienāk brīdis, kad bērns sevi uztver kā piederīgu šai vietai un procesiem, kas tajā risinās.
Šo visu redzot, man visbeidzot nāca atziņa- mazais bērns piedzīvo visas tās pašas izjūtas, ko vēlāk piedzīvo arī savā dzīvē, esot pieaugušais pārmaiņu laikā. Tas nav tikai zaudējums, tās ir arī alkas pēc jaunā, vēl nezināmā. Mani apbūra meitas entuziasms un optimisms ik rītu doties uz bērnudārzu, jo katru dienu es arī manīju viņā skumjas, ka manis nav līdzās. Viņa pati minēja arī bailes...Sirdī vieta atrodas visam:)
Šķiet, pārvarot bailes un nedrošību no nezināmā, mēs kļūstam drosmīgāki un varošāki, kā arī atklājam, ka mājas ir nevis vienīgā vieta uz pasaules, kur būt, bet gan vieta, kur atgriezties un uzpildīties...
Redzot to visu šādi, man kļūst vieglāk šajā pārmaiņu laikā:)
Post scriptum. Šī ir mana pieredze, kad bērnudārza gaitās dodas trīsgadnieks.
