svētdiena, 2018. gada 28. oktobris

"Gan jau kaut kā..."


Šajā rudenī bieži dzirdu sievietes gaidībās sakām: "Gan jau kaut kā..." Šos vārdus viņas saka, runājot par savām dzemdībām/ sava bērna dzimšanu.

Kas ir šis "gan jau kaut kā"?

* Vai brīžos, kad sieviete aizdomājas par savu vīrieti, viņa domā: "Gan jau kaut kāds gadīsies"?

* Vai tuvojoties mācību beigām, kad iztēlojāmies savu nākotnes nodarbošanos, domājām: "Gan jau kaut kāda atradīsies"?

* Vai, plānojot savu ceļojumu, mums pietiek ar sajūtu "gan jau kaut kā" nonākšu iecerētajā gala mērķī?

* Vai, meklējot savas nākamās mājas, ir gana ar izteiktu nodomu "gan jau kaut kādas"?

Ja uz šiem jautājumiem Tavas atbildes ir "jā", tad tālāk nelasi, jo arī dzemdības "gan jau kaut kā" priekš Tevis būs O.K.

Manuprāt, šīs ir sievietes bailes un nedrošība ieklausīties sevī, "atlaižot" apkārtējo viedokļus, runas un pieredzi. Apstāties un būt klusumā, lai sadzirdētu sevi un sajustu savu šā brīža varēšanu, un uzdotu sev jautājumu: "Kā es dzemdētu, ja man būtu viss pasaules laiks un visas iespējas? Un kā mans bērns gribētu piedzimt šai pasaulei?"

Jā, šim noteikti ir vajadzīga drosme, jo vienas "pareizās" atbildes nav. Šeit vispār nav "pareizi" un "nepareizi", kas var būt biedējoši. Šīs atbildes ir  tikai un vienīgi par katru no mums un mūsu bērniem.

Manā izpratnē "gan jau kaut kā" ir apzīmējums sev neuzdotajiem jautājumiem un līdz ar to- nesaņemtajām atbildēm. Tieši tāpēc es parasti mudinu sievietes uzrakstīt savu dzemdību plānu.
Jau dzirdu atrunas: "Dzemdības nevar izplānot un paredzēt, jo nav zināms kas un kā var notikt!" Piekrītu, ka dzemdības nevar izplānot un bērniņa dzimšana ir dzīvības brīnums! Tomēr brīnums ir arī katra diena, ko šeit dzīvojam. Ik rītu atverot acis jaunai dienai, mēs nezinām kāda tā būs, taču mums ir plāni, sarunātas tikšanās un darāmo darbu saraksts. Ja mēs vēlamies ko piedzīvot, tad parasti tam gatavojamies- veicam priekšdarbus. Kādus? Tas atkarīgs no tā, ko un kā tieši vēlamies piedzīvot. Piem., kāda vēlēsies atvaļinājumu pavadīt tālu prom no kņadas, dodoties uz nomaļiem kalniem vai mežiem, kāda cita savas brīvdienas labprātāk pavadīs kādā no lielajām metropolēm.
Tāpēc uzraksti savu dzemdību plānu! :) Rakstīšana palīdz ieraudzīt kopainu un paskatīties it kā "no malas", kā arī saprast, kam esmu gatava un kur vēl jāievāc informācija vai jāmeklē vēl kādas iespējas.

Domāju, ka droši varu teikt- līdz šim vēl nav bijis divu vienādu dzemdību plānu, tieši tāpat kā nav divu vienādu dzemdību stāstu. Katras dzemdības un piedzimšana ir neatkārtojamas!

Iedrošinājumam meklēt un sadzirdēt SAVAS atbildes gribu teikt, ka dzemdībās itin nekas pēkšņi "virsū neuzgāžas", ja vien iepriekš ir bijusi drosme tikt tālāk pasūtījumu (jā, jā- tieši pasūtījumu Debesīm) "gan jau kaut kā"!

Sirsnīgi-
Anita



svētdiena, 2018. gada 16. septembris

Piedzimt par mammu šoreiz

Foto: Alise Lotte

Šorīt pamodos agri un neviļus atcerējos rītu pirms sešiem gadiem, kad Luīze bija bija piedzimusi iepriekšējā vakarā. Atcerējos, cik ļoti man toreiz nāca miegs pirmajās divās dienās. Bija fiziski grūti atvērt acis. Šajā laikā Luīze bieži atradās man uz krūtīm, jo tā arī viņa jutās mierīga. Es ļāvu sev gulēt un arī viņa tāpat.

Tagad atgriežoties, nu, jau gandrīz divpadsmit gadus atpakaļ pagātnē. Alise Lotte piedzima pusdienas laikā, taču vēl visu nakti mūsos ar vīru bija tāds satraukums, ka negulējām. Skatījāmies uz mazo, pavisam mazo tikko dzimušo mūsu bērniņu... un negulējām.

Abās gaidībās pēdējo trimestri gulēju gultā pussēdus, jo citādi nespēju aizmigt, tāpēc patiešām biju miega badā. Alisi Lotti gaidot, netīšām kādam tā arī pateicu, ka gaidu bērna piedzimšanu, lai izgulētos. Pēc tam nācās uzklausīt, cik muļķīga iedoma, jo tikai tagad sākšoties patiešām negulētās naktis. Gaidot Luīzi, šo savu vēlmi vairs skaļi nestāstīju, kaut atkal jau tā mājoja manī. Un, jā- bija brīži, kam pateicoties, man tas arī izdevās abās reizēs!

Vakar Luīzes svinībās vēroju Alisi Lotti. Redzēju un jutu, cik ļoti viņa grib būt iekšā visā procesā un nepalikt ārpus. Šķita, ka ieraugu tuvplānā viņas satraukumu un bailes, kas bija viņā, dzimstot Luīzei. Toreiz viņa to izrādīja tikai ar novēlošanos...

Vakarvakarā: "Mammu, tu Luīzi mīli vairāk?"
Es: "Nē, ne vairāk un ne mazāk, drīzāk tā ir mīlestības nokrāsa, ko tu sajūti. Manuprāt, ar katru cilvēku mīlestība ir citā nokrāsā, jo saplūstot manai un tavai enerģijām, veidojas šī īpašā mīlestības sajūta. Mīlestība ir viena, liela un ļoti daudzās, dažādās nokrāsās."
Meita: "Mammu, vai šonakt es drīkstēšu gulēt pie tevis?"
Es: "Jā."


Mamma procesā-
Anita

sestdiena, 2018. gada 16. jūnijs

Tiec pie savas "MANA gaidību rokasgrāmata jeb gatavojos dzemdībām!"





Ja vēlies iegādāties grāmatiņu sev vai kādam uzdāvināt- sazinies ar mani! Piegāde, izmantojot pakomātus, vai vienojoties individuāli! Grāmatas cena ir 15 eiro + piegādes izmaksas.

Vēl grāmatu var iegādāties:

 Rīgā:

* Homeopātiskajā aptiekā Lāčplēša ielā 7-2,

Weledas veikaliņā E.Birznieka-Upīša ielā 20

* "Stārķa Ligzdā" Lāčplēša ielā 62/66-43

* "Quartus" Ārstu praksē Tallinas ielā 59-5

* "Elpa dzemdībās" nodarbībās, sazinoties ar Zīli Dāvidsoni, m.t.28677624

* "Rozes bodē" Teātra ielā 4, Vecpilsētā

Cēsīs: Veikalā "Suvenīri", Rīgas ielā 25

Jelgavā: Dūlu prakse Jelgavā, Jāņa ielā 4, m.t.26482060

Smiltenē: "SB Ziedu Dizains", Baznīcas laukumā 17

Valmierā: sazinoties ar Litu Dudeli, m.t.26677190, kā arī "Pūriņu skolā" Beātes ielā 10

Ventspilī: "Mīļotavā", sazinoties ar Sanitu, m.t.29736871

Siguldā:
* Bērnu centrā KĀ MĀJĀS, L.Paegles ielā 3a-53a,
* kā arī- sazinoties ar Anitu Oļukalnu, m.t.29218948

Internetā:
* http://www.weledashop.lv/lv/Mana-gaidibu-rokasgramata-A--Olukalna

* https://www.rozesbode.lv/lv/davanas-dveselei/gramatas-1/gramata-mana-gaidibu-rokasgramata

Aktuālais tirdzniecības vietu saraksts vēl tiks papildināts! 

Lai ko es izlemtu pastāstīt par “Manu gaidību rokasgrāmatu jeb gatavojos dzemdībām?”, tas ik vārdā tomēr būs par mani! Tas ir tāpat kā ar sievieti dzemdībās- šis stāsts vienmēr ir par viņu, viņas dzīvi un redzējumu, par viņas piedzīvoto, par vidi, kurā izvēlas ienākt viņas bērns...

Dzemdības ir fantastisks mirklis, kad jūti- viss pasaules laiks saplūst vienā mirklī, un dzemdības ir fantastiska iespēja, lai ieskatītos sev acīs...

Šī grāmatiņa ir kā patiess, mīļš draugs- tā klausās par Tavu prieku un Tavām skumjām un brīnās par nezināmo un jauno šajā gaidību laikā. Tā maigi iet roku rokā kopā ar Tevi, pamazām vedinot gatavoties dzemdībām- bez steigas un visu savā laikā...

Šī ir vieta, kur “izrunāt” sevi. Plašas iespējas to pielāgot Tavām vajadzībām. Grāmatas struktūra ir tikai tik, lai radītu drošības sajūtu- katram ceļa posmam ir savs sākums un savs nobeigums...
Vienkāršie pļavas ziedi un dažādās krāsas grāmatas lapaspusēs ir par sievietes instinktīvo daļu, par viņas vienreizīgumu un vienotību ar dabas procesiem apkārt un iekšā viņā.

Tā ir kā kluss čuksts, kas aicina dejot dzīves deju: “Shall we dance?”

Neliels ieskats grāmatas lapaspusēs ŠEIT.

Mīļā, es novēlu Tev PIEDZĪVOT (nevis pārdzīvot) savas dzemdības! Lai harmoniska šī satikšanās!

Sirsnībā, dūla Anita


Mans izaicinājums- palikt uzticīgai sev


Kādu laiciņu neesmu rakstījusi. Tam ir savs iemesls- jūtu sevī dziļu klusumu. Tādu klusumu, ko nevar aprakstīt vai citā veidā izteikt... un es tajā peldos kā bezgalībā, kur ir pilnīgi viss, kas bijis, kas ir un kas vēl būs. Tas viss tur ir vienlaicīgi...
Šis pavasaris ārēji man bijis ar lielu kņadu un rosīšanos- aizstāvēju savu mācību beigšanas darbu, izlaidums, tapa mana grāmatiņa, kā arī vēl citi šī laika notikumi. Taču tas viss manī ir ienesis jaunu pamata sajūtu, kā arī atklāsmes par sevi. Galvenā no tām- es šobrīd mācos palikt uzticīga sev, savām sajūtām un savam redzējumam!

Jau iepriekš man zināmā daļa:
Cik sevi atceros, vienmēr esmu spējusi iejusties otra ādā, bijis viegli saprast otra dzīves redzējumu, kaut tas galīgi neatbilst manam, un necepties par to.
Cik sevi atceros, vienmēr esmu jutusi savu iekšējo sajūtu par sevi un pasauli ap mani. Esmu gribējusi savā dzīvē darīt to, kas man patīk un kas cilvēku dzīvēs ienes vairāk skaistuma, miera un pieņemšanas (kaut niekos un sīkumos). Esmu priecīga, jo šobrīd patiešām es daru tikai to, kam ticu un kas ir nozīme manās acīs! Par šo es jūtu ļoti lielu pateicību!

Jaunatklātā daļa:
* Neskatoties uz visu iepriekš rakstīto, esmu sapratusi, ka ik dienu savā dzīvē esmu sevi nodevusi, esmu atteikusies no saviem uzskatiem un apspiedusi savas jūtas! Kāpēc?
Laikam jau mīļā miera labad', lai paspertu solīti pretim vai pievērtu acis, jo kļūdīties jau ir cilvēcīgi... Taču to īsto sajūtu ir grūti pat aprakstīt- to sajūtu, ka varu saprast, kāpēc cilvēks tā rīkojas (kaut tas pilnīgi nesaskan ar mani un manu pārliecību). Lai vai kā- es esmu saprotoša un rīkojos, sevi noliekot malā, var pat droši teikt- pazeminot sevi.
Cik daudz savas dzīves esmu veltījusi tam, lai saprastu vienkāršo, bet acīmredzamo: Tas, ka es rīkojos saskaņā ar sevi un savu dzīves redzējumu, nu, nekādi neietekmē un nemaina to, ka spēju saprast un pieņemt otru cilvēku tādu, kāds viņš ir. Tas, kas mainās- iespējams, biežāk rīkojos savādāk, nekā apkārtējie sagaida. Taču bonusā saņemu iekšējo mieru, ko nemaina citu domas, runas vai sajūtas par mani.

* Līdz šim nekādi nespēju saprast to, kāpēc manam iekšējam bērnam ir tik ļoti liela teikšana manā dzīvē. To ikdienā jūtu gan ķermeniskajās reakcijās, gan dažādās situācijās, kad atpazīstu to savās emocijās. Vienvārdsakot, atpazīt es viņu atpazinu, taču pieņemt bija grūti, jo, manuprāt, viņš ir ļoti saistīts ar manu ēnas pusi. Šobrīd mana atbilde ir, ka iekšējais bērns ir mana cilvēcīgā daļa, tas atbild par to, kā jūtos šajā dzīvē šeit uz zemes, kā jūtos savā ķermenī un cik droša esmu būt šeit.

* Domāju, ka, dzīvē darot to, kas patīk, un ieliekot tur daļiņu savas sirds, ātrāk vai vēlāk tomēr jāsatiek sava ēnas puse. Tā ir visur, kur esmu es, jo tā ir daļa no manis. Esmu sākusi to pamazām pieņemt- vēroju un iepazīstu ar atvērtu sirdi un bez acu aizžmiegšanas. Man pat šķiet, ka pamazām sanāk! :)

Man patīk kāda cilvēka atbilde, kad teicu: "No sevis jau neaizbēgsi!" Viņa atbildēja: "Jā un nevajag jau arī no sevis bēgt!"

Lai skaista un krāsaina vasara mums visiem!

Mīlestībā,
Anita



pirmdiena, 2018. gada 2. aprīlis

Vēderdejas Tev


Vēderdeju nodarbības Cēsīs ik piektdienu!

Dalības maksa: 6 eiro/ par nodarbību.





Maksa par nodarbību: 50 eiro (cenā iekļauta telpa Siguldā vai braucu uz Tevis izvēlētu vietu, iepriekš vienojoties), dalībnieču skaits 10 max.





otrdiena, 2018. gada 6. februāris

Dzimšanas dienas sajūtas jeb rupjmaizes kārtojums ar putukrējumu



Pagatavoju sev un saviem mīļajiem rupjmaizes kārtojumu ar putukrējumu- šī ir mana bērnības garša, jo mana mamma mēdza tādu gatavot. Un šīs salmenes iemieso siltumu no manas bērnības, jo tādas audzēja mana vecmamma.

Šodien mijas gadi manā dzīvē, tāpēc sajūtās jau pēdējās dienas atskatos uz šo savu gadiņu- pateicībā un ar smaidu. Jā, ar smaidu, jo saprotu, ka šis ir bijis pirmais gads manā dzīvē, kad esmu darījusi tikai to, kas man patīk- vai tas neizklausās burvīgi? Pateicu sev to skaļi (pat vairākas reizes), lai tā pa īstam to aptvertu. :) Esmu ļoti pateicīga!

Vēl šo gadu vētījot, mani pārņem lepnums par sevi. Šis pirms gada vēl nebūtu bijis iespējams, jo man vienmēr šķitis, ka varēju labāk, skaistāk utt. Taču šobrīd es par sevi lepojos! Tas šķiet paradoksāli, jo šis ir gads, kad ieraudzīju savu ēnas pusi tuvplānā- tā līdz kaulam. Manas ilūzijas par sevi sabruka. Brīžam pat prāts protestēja un centās meklēt attaisnojumus, taču tas nemainīja to, ko ieraudzīju, un to, ko sajutu. Atzinu to un atļāvu sev kļūdīties... Fantastiska pieredze!

Šajā gadā esmu satikusi un iepazinusi daudz brīnišķīgu cilvēku. Tā vien šķiet, ka darot to, kas saskan ar manu iekšējo sajūtu, dzīve pasniedz dāvanu- iepazīt cilvēkus, ar kuriem jūtos uz viena viļņa.

Vēl es šodien nospraudīšu mazos mērķīšus nākamajam dzīves gadam. Kopš to daru, dzīve ir kļuvusi apzinātāka, jo vienreiz gadā atceros par to, kas man bija svarīgs pirms gada, kā arī ļauj saprast, ka izvirzītie mērķi piepildījušies ar uzviju. Lieki piebilst, ka ikdienā par šo pat neaizdomājos- tāpēc tas kļuvis par manu šīs dienas īpašo rituālu. :)

Pateicībā un ar smaidu,
Anita

Foto: no personīgā arhīva

otrdiena, 2018. gada 9. janvāris

Dzimtas sieviešu stāsts. Redzējums


Nosaucu to par Redzējumu, jo tas nebija sapnis, un tomēr redzēju...

Sievietes ar bērniem pie rokas- visi melnos apmetņos un noliektām galvām klusēdami, lēnām dodas uz priekšu. Tukšuma tumšā elpa gaisā. Tur priekšā ir kalns- pilskalns, tikai bez pils. Uzkāpjot kalnā, paveras skats ar daudziem seniem un lieliem kokiem (iespējams, ozoliem). Taču dzīvības šeit nav. Zeme ir pelēka un koki pilnīgi kaili. Kaut arī koku stumbri vēl spēcīgi un vareni, te dzīvību vairs nejūt...

Sievietes ar bērniem sastājas apļos ap katru šo koku un, sadevušies rokās, sāk lēnu deju. Lēni, lēni, pamazām... līdz deja kļūst straujāka. Viņi saplūst ar šo deju. Melnie apmetņi pazūd, un sievietes dejo gaišos garos svārkos, un bērni dejo gaišos tērpos basām kājām. Visi virpuļo šajā dejā, līdz kokiem pamazām sāk plaukt lapas, parādās zaļums. Var sajust dzīvību virmojam šajos cilvēkos, vietā un kokos. Viņi turpina dejot, līdz šie varenie, lielie koki uzzied ar baltiem ziediem- debešķīgi skaistiem. Sievietes un bērni griežas dejā, un no šiem kokiem lejā kāpj vīrieši- viņos spēks un varēšana sajūtama. Tagad dejo visi kopā, rokās sadevušies.

Visi dodas lejā no kalna, katrs ceļā uz savām mājām. Un ik vienā mājā, kad viņi turp nonākuši, sāk kūpēt skurstenis. Pavards silda. Vīri pārnākuši mājās, sievu un bērnu sagaidīti.

Uguns pavardā kuras. Silti.