otrdiena, 2018. gada 9. janvāris

Dzimtas sieviešu stāsts. Redzējums


Nosaucu to par Redzējumu, jo tas nebija sapnis, un tomēr redzēju...

Sievietes ar bērniem pie rokas- visi melnos apmetņos un noliektām galvām klusēdami, lēnām dodas uz priekšu. Tukšuma tumšā elpa gaisā. Tur priekšā ir kalns- pilskalns, tikai bez pils. Uzkāpjot kalnā, paveras skats ar daudziem seniem un lieliem kokiem (iespējams, ozoliem). Taču dzīvības šeit nav. Zeme ir pelēka un koki pilnīgi kaili. Kaut arī koku stumbri vēl spēcīgi un vareni, te dzīvību vairs nejūt...

Sievietes ar bērniem sastājas apļos ap katru šo koku un, sadevušies rokās, sāk lēnu deju. Lēni, lēni, pamazām... līdz deja kļūst straujāka. Viņi saplūst ar šo deju. Melnie apmetņi pazūd, un sievietes dejo gaišos garos svārkos, un bērni dejo gaišos tērpos basām kājām. Visi virpuļo šajā dejā, līdz kokiem pamazām sāk plaukt lapas, parādās zaļums. Var sajust dzīvību virmojam šajos cilvēkos, vietā un kokos. Viņi turpina dejot, līdz šie varenie, lielie koki uzzied ar baltiem ziediem- debešķīgi skaistiem. Sievietes un bērni griežas dejā, un no šiem kokiem lejā kāpj vīrieši- viņos spēks un varēšana sajūtama. Tagad dejo visi kopā, rokās sadevušies.

Visi dodas lejā no kalna, katrs ceļā uz savām mājām. Un ik vienā mājā, kad viņi turp nonākuši, sāk kūpēt skurstenis. Pavards silda. Vīri pārnākuši mājās, sievu un bērnu sagaidīti.

Uguns pavardā kuras. Silti.

sestdiena, 2018. gada 6. janvāris

Sieviete un dūlošana. Turpinājums



Pērnā gada nogalē manī iemājoja sajūta...

Tad, kad divi cilvēki precas, visiem šķiet tik pašsaprotami, ka viņi sola viens otram mīlestību un uzticību, būšanu līdzās gan priekos, gan bēdās, kā arī cieņu.

Šīs vērtības. Manuprāt, tām būtu jābūt ikvienu attiecību pamatā, kas kādā dzīves posmā veidojas starp cilvēkiem. Nav svarīgi, vai tās ilgst dienu vai visas dzīves garumā, jo Visumam (lasi- Dievam, Radītājam, Augstākajiem spēkiem) nav laika.

Arī Sievietēm, kuras satieku dūlojot (kādu vienreiz, ar kādu atkal mūsu ceļi satiekas uz ilgāku laiku) cenšos iedot šo patieso līdzās būšanu un cieņpilno attieksmi viņas izvēlēm Dzīves ceļā. Mēs, kā pilnīgi svešinieki satiekamies, lai būtu brīdi kopā, sagaidot maza bērna Dvēselīti šaiSaulē. Patiešām "kā sveši", jo vēl joprojām neticu nejaušībām, vēl joprojām katrā Sievietē saredzu daļiņu no sevis, kādu šķautni no kristāla, kas mirdz Viņās un mirdz manī. Un zini, man, patiešām, patīk tas, ko es šajās Sievietēs redzu, kaut, no malas skatoties, ne vienmēr tas ir viegli, jo, patiešām, brīžam tas ir pārcilvēcisks darbs ar sevi un iekšēja cīņa! Satieku Sievieti un nespēju vien beigt apbrīnot šo neatkārtojamo izpausmi katrā no mums- tik dažāda, ar tik dažādu skatu uz apkārt notiekošo. Tieši tāpēc jau mēs šeit esam, lai būtu neatkārtojamas! Tā arī ir atbilde- vienas receptes Dzemdībām nav. Taču katrai no mums tiek dots gaidīšanas laiks, lai sadzirdētu sevi un bērniņu. Kādai vajadzēs daudz, daudz informācijas, kādai tieši pretēji- norobežošanos, lai saprastu to, kas der tieši viņai. Tieši tāpēc sadarbība starp Sievieti un dūlu ir tik individuāla un bez iepriekš sagatavotām pareizajām atbildēm.

Es zinu- mēs visi esam VIENS un VIENS ir katrā no mums! Un es pateicos par katru brīdi, kad to redzu savā un apkārtējo dzīvēs!

Lūdzu, apstājies un sajūti-

MĪLESTĪBU sevī! Sajūti, cik ļoti Tu sevi mīli, jo no apkārtējiem mēs saņemam savas mīlestības atspulgu.

CIEŅU pret sevi! Cienīt citus un saņemt to pašu no viņiem mēs spējam brīžos, kad cienām sevi.

UZTICĪBU savai iekšējai būtībai! Tas ļauj piedzīvot mazāk nodevības no apkārtējiem un sevis paša.

PIEŅEMŠANU savu! Mēs pieņemam citus, ja esam mierā ar sevi (arī ar saviem tarakāniem), kā arī tā mēs saņemam pieņemšanu no citiem.


No sirds-
Anita


Attēls: no Latvijas dūlu apvienības arhīva

sestdiena, 2017. gada 16. decembris

Kā otro reizi pirmo gadu svinot...


Tieši pirms 11 gadiem mēs ar Tevi satikāmies, mana mīļā Alise Lotte.

Katrs bērniņš atnāk ar savu "ziņu" vecākiem- Tu atgādini par manī slēptajām bailēm un par ļaušanos dzīvei. Tava dzimšana bija neticami (jo es pat šobrīd to uztveru kā brīnumu!) harmoniska. Atceros, kā vecmāte dzemdībās teica, ka tik izteikti jūt mūsu abu sadarbošanos un Tavu līdzdalību dzimšanas procesā.

Kad uzzināju, ka Tu jau esi manī- sapratu, ka mēs noteikti satiksimies. Tikai tajā brīdī vēl īsti nezināju, kā to varēšu. Esmu ļoti jūtīga uz sāpēm un no fiziskām sāpēm paniski baidos. Taču vienlaicīgi manī bija nesatricināma sajūta, ka daba ir radījusi sievieti tādu, ka viņa spēj pati dzemdēt savu bērniņu- toreiz to saucu par romantiku, kas piedod dzīvei garšu.

Šobrīd apzinos, ka tajā brīdī man bija ļoti maz informācijas par gaidību laiku un dzemdībām, kā arī par pēcdzemdību laiku vispār nedomāju... :) Atceros, cik ļoti pārsteigta biju, kad slimnīcā vecmāte pirmajās dienās ierunājās par vēderiņa sāpēšanu bēbītim! :)

Klausot savai iekšējai sajūtai, toreiz sāku lasīt pozitīvos dzemdību stāstus "cālī" (bija sadaļa par kurioziem dzemdībās vai kas līdzīgs). Lasīju darba laikā un balsī smējos- tā vairāku mēnešu garumā! Negatīvos vai īpaši reālistiskos dzemdību stāstus toreiz izvēlējos nelasīt, kā arī citu mammu dzemdību pieredzi neklausījos.

Mums vēl ir bilde, kur pašā rīta agrumā ierodoties slimnīcā, es smejos. Jā, prieks man bija neaprakstāms- sajūta, ka drīz tiksimies. Un mani "spārnoja" apziņa, ka, lai cik ilgas un sāpīgas būtu dzemdības, pēc diennakts tās būs beigušās (toreiz vecāku sagatavošanas kursos stāstīja, ka slimnīcas iekšējie noteikumi paredz- dzemdības stacionārā ilgst maksimums 24 stundas).
Jau tās pašas dienas pusdienlaikā- Tu biji man uz punča un mēs pašas to bijām paveikušas, līdzās esot Tavam tētim!

Mūsu satikšanās pierāda, ka VISS IR IESPĒJAMS! Ik dienu, ik gadu Tu man māci mīlēt- nesavtīgi un patiesi! Ik dienu un ik gadu caur Tevi es satieku sevi!

Paldies, Mīļā!

P.S. Bildē mūsu satikšanās trešā diena.

sestdiena, 2017. gada 25. novembris

MAMMU SARUNAS Siguldā


Nākamā tikšanās reize 2018.gada 23.janvārī- vieta un laiks nemainās! Mīļi gaidītas! :)

Šā gada 5.decembrī plkst.11.00- 12.30 gaidu mammas uz iepazīšanās tikšanos Siguldā Bērnu centrā KĀ MĀJĀS!


sestdiena, 2017. gada 28. oktobris

Dzemdības - Lielā Satikšanās

Zīmējusi: Ilze Veske


Dzemdības nav pēkšņs pārsteigums, tās iešūpojas palēnām pēc, apmēram, deviņus mēnešus ilga gaidību (gaidīšanas) laika. Ne velti daba ir atvēlējusi šo laiku bērniņa topošajiem vecākiem- tiek dots laiks, lai sagatavotos šim Lielās Satikšanās procesam. Gaidīšanas laiks ir par neziņu, bailēm un par pieņemšanu un atvadām no ierastā. Tas ir par ļaušanos un uzticēšanos Dzīvei visās tās izpausmēs. Par drosmi un uzdrīkstēšanos.

Tas ir tik dabiski just šīs dažādās sajūtas- gaidīšana savā ziņā ir izaicinājumu pilns laiks māmiņai, jo tas ir par "ieskatīšanos sevī"- par vērtībām un uzskatiem, par svarīgo un mazsvarīgo dzīvē. Šis ir laiks, kad "izcīnīt savas iekšējās cīņas", saprast, kas der pašai māmiņai, nevis draudzenei vai māsai; saprast, kas no informācijas pārbagātības ir paņemams, kā arī šis laiks ir par izvēlēm- kādu pieredzi es vēlos un izvēlos pieredzēt. Šeit nav labu vai sliktu izvēļu- ir mammas pašas izvēle, jo viņai dota spēja sajust sevi un bērniņu vislabāk. Atliek vien noticēt tam.

Dzemdības ir par ļaušanos un pieņemšanu, visu pārējo atstājot, kur tas ir. Īstais brīdis, kad ieklausīties savā ķermenī, lai sadzirdētu, ko tas vēlas šajā reizē- vai maigu, siltu pieskārienu; vai šūpošanos savā ritmā; vai tomēr kādu sen nedzirdētu, mīļu dziesmu... Tas ir tik ļoti dažādi, jo katra no mums ir neatkārtojama. Taču tas viss ir par vienu- DROŠĪBU mūsos...

...un pienāk brīdis, kad mazītiņais un slapjais cilvēkbērniņš čuč uz mammas punča- siltumā un dzirdot zināmos sirds pukstus. Savējie ir satikušies!💗

Tuvākajās dienās mamma saprot, ka tikai tagad sākas mazulīša dzīve ārpus punča. Viņš ir tik maziņš un nevarīgs. Viņa raudas šķiet iekļūst līdz pat sirds dziļākajam mammas nostūrim. Un pamazām piezogas brīži, kuros mamma jūtas tikpat nevarīga kā viņas mazulis. Viss tikai sākas- asaru upes, tukšuma sajūta un izbrīnītās tuvinieku sejas: "Ko tu raudi- galvenais, ka mazulis vesels!" Nelīdz! Turpinās negulētās naktis (pat tad, ja bērns un vīrs cieši aizmiguši), turpinās sajūta, ka dzīve aiz loga aizskrien- tikai jaunajai māmiņai laiks ir apstājies...

Ja dzemdībās klātesošie nepārprotami saprot, ka bērniņš ir piedzimis, tad mamma "piedzimst" savā ritmā un savā laikā- un tas ne vienmēr ir vienlaicīgi ar mazulīša piedzimšanu. Tāpat arī tētis. Tāpēc teikšu, ka dzemdības arī nebeidzas pēkšņi.

Sirsnībā-
Anita

P.S. Novembrī aicinu topošos vecākus uz nodarbību "Dzemdības- Lielā Satikšanās" Siguldā. Vairāk info ŠEIT.

ceturtdiena, 2017. gada 17. augusts

Atbalstītas mammas un laimīgi bērni


No sirds saku lielu PALDIES ikvienai māmiņai (siguldietei vai apkaimes, kura izmanto Siguldā sniegtos pakalpojumus) par piedalīšanos aptaujā par Zīdīšanu un mazuļa ēdināšanu. Šajā aptaujā es vēlējos noskaidrot, kā pieejamās informācijas, speciālistu un atbalsta jautājums izskatās tieši “ar māmiņu acīm”. Kopā aptaujā piedalījās 165 māmiņas.


Pārsteidzoši bija lasīt, ka nesaprastas ir jutušās gan māmiņas, kuras zīda, gan māmiņas, kuras ēdina mazuļus ar piena maisījumu. Pirmajām ir teikts, lai beidz “ņemties” un badināt bērnu, lai ņem pudeli. Otrās saņēmušas pārmetumus no apkārtējiem, ka nesniedz bērnam “labāko”, ko var sniegt. Iepriekš minētais liecina, ka nav svarīgi kādas būs Tavas kā mammas izvēles- apkārtējiem vienmēr būs par ko pamācīt. Taču šeit ir arī saulainā puse- tas nozīmē, ka nav jātērē enerģija, lai censtos darīt “pareizi” pēc apkārtējo domām. Bez liekiem sirdsapziņas pārmetumiem vari veltīt visu savu laiku sev un bērnam, ieklausoties savā sirdsbalsī, iepazīstot sevi kā dzimstošo mammu un mācoties saprast savu bērnu. Lai cik ļoti zīdīšana ir dabiska un vēlama, domājot par bērna nākotni, tai nevienā brīdī nevajadzētu kļūt par pašmērķi. Pirmajā vietā vienmēr paliek Māte un Bērns. Ļoti patīk salīdzinājums, ka zīdīšana (es piebilstu, ka ne tikai- tas ir pats ēdināšanas process, ne tikai zīdīšana) ir kā “deja starp māti un bērnu”. Tās ir viņu attiecības.


Gan mācoties par zīdīšanas veicināšanas konsultantu, gan sniedzot konsultācijas, gan veidojot šo aptauju, mana vēlme bija:
  • Lai mammas, kuras mēģina vai vēlas zīdīt, saņemtu nepieciešamo atbalstu pēc iespējas savlaicīgāk. Šeit atbalsts var nozīmēt- dot mammai un bērnam nepieciešamo laiku, sniegt aktuālo informāciju un iedrošinājumu.
  • Ja mammai rodas sarežģījumi vai jautājumi zīdīšanas procesā, lai viņa zina, ka var vērsties pēc atbalsta. Šeit reizēm risinājums var nākt ātri un viegli, taču ir reizes, kad tas prasa mammas apņēmību, pacietību un izturību. Tas ir tikai mammas pašas ziņā izvērtēt savus tā brīža resursus un turpmāko rīcību.


Man kā praktizējošai dūlai apmācībā ir vēlme:
  • Lai ikviena sieviete justos atbalstīta un pieņemta jaunajā mammas lomā (un nav svarīgi, ka kļūst par mammu otro, trešo vai ceturto, piekto reizi). Tas nozīmē, ka tiek pieņemtas arī viņas izvēles. (Kā es redzu šā dzīves posma izaicinājumus vairāk var lasīt šeit: http://naktssvece.blogspot.com/2017/06/but-mammai.html .)


Šī anketa nav zinātniska pētījuma sastāvdaļa. Tā vairāk ir priekš manis pašas. Apzināti aptaujā netika izdalīts- cik ilgi zīdīji vai iemesli, kāpēc ēdināji ar piena maisījumu. Jautājumi bija vispārīgi. Atzīšos, ka ļoti gaidīju atbildes no mammām, kuras nezīda savus bērniņus. Lai arī ikdienā šādu mammu man apkārt ir vairums, tomēr nebiju droša, ka jautājumu: “Kā Tu jūties par šo?” vai jebkuru citu jautājumu par zīdīšanu/ tās neesamību viņas neuztvertu kā uzbrukumu. Taču, lai saprastu, vai tas ir atbalsta trūkums vai sievietes brīva izvēle (“man tas fiziski nepatīk” vai “ar pudeli ir ērtāk”, “bērns tā ir mierīgāks” vai jebkurš cits no iemesliem), kāds jautājums tomēr jāuzdod. Tātad man bija vēlēšanās saprast- vai tas ir "o.k." priekš mammas (tātad- arī priekš manis), vai tas nes līdzi vilšanās un bezspēcības sajūtu.
Tas, ko ieraudzīju anketā (subjektīvs mans viedoklis):
  • Tās mammas, kuras ir apmierinātas ar savu pieredzi, ātrāk un aktīvāk atsaucās uz aicinājumu aizpildīt anketu.  
  • Tās mammas, kuras ēdina bērniņus ar piena maisījumu un atzīmēja, ka jūtas vīlušās zīdīšanas pieredzē, lielākoties, bija māmiņas vienam bērniņam.
Šis sakrīt ar manu pieredzi konsultējot māmiņas- pēc palīdzības bieži vien vēršas mammas, kurām jau ir bērni. Visticamākais, ka tad, kad grūtības piedzīvo mammas ar pirmo bērniņu, viņām vairāk šķiet, ka viņas dara ko nepareizi pašas. Ar nākamajiem bērniem sievietes jau saprot, ka “šoreiz ir savādāk” un meklē jau veidus, kā risināt esošo situāciju (viņas mazāk šausta sevi, vairāk meklē risinājumus).
  • Sapratu, ka vēl joprojām ir par maz atbilstošas informācijas (kaut man pašai brīžiem šķiet, ka informācija ir visur un jau par daudz), kā arī šī ir ļoti jūtīga tēma mammām, kuras nejūtas tik “veiksmīgas” šajā jomā. (Piemetināšu, ka birkas "veiksmīga" vai "izgāzusies", lielākoties jau mēs pašas uzkaram- tā ir mūsu sajūta un mūsu pašu spēkos ir to mainīt).
  • Vairākās anketās tika izteikts viedoklis, ka noderētu mammu atbalsta grupas, kur mammas savā pozitīvajā pieredzē dalītos ar citām mammām (Visas iespējas organizēties, mīļās!)
  • Trūkst informācijas un atbalsta slimnīcās, kā arī ir situācijas, kad nepieciešamas bezmaksas konsultācijas. (Šis ir punkts, kam pilnībā piekrītu un pie kā varētu arī strādāt, lai situācija reāli uzlabotos!)


Daži fakti no anketas: no respondentēm savus bērnus zīdīja/zīda 52,1%; gan zīdīja, gan baroja ar maisījumu- 37,6% un ēdināja/ēdina ar piena maisījumu 7,3%.
Par veiksmīgu savu zīdīšanas pieredzi uzskata 66,7% respondenšu, varēja būt labāka- 22,4%, bet nepilni 9% ir vīlušās.


Mēs katra esam individuāla, unikāla un arī katrs mūsu bērns tāds ir vienīgais. Kaut arī abus bērnus zīdīju, taču patiešām lielu izaicinājumu sagādāja man otrā meita, kam nebiju galīgi gatava. To arī redzu ikdienā: katrai sievietei ir savs stāsts- izstāstīts vai rūpīgi noglabāts. Tas, ko mēs apkārtējie varam darīt- uzklausīt, būt līdzās un sniegt savu atbalstu.
Man patika mammu ieteikumi, kas varētu palīdzēt zīdīšanas procesā. Šoreiz izvēlos rakstu beigt ar šo: “Aizspriedumu,kauna sajūtas un nepatikas izdzēšana no savām smadzenēm.” Šo novēlu mums visām, lai mūsu ikdienas komunikāciju padarītu vienkāršāku un uzmundrinošāku!


Lai arī ikdienā sniedzu maksas pakalpojumus, telefonkonsultācijas līdz 15 minūtēm ir bez maksas, kā arī esmu gatava sniegt savu atbalstu, ja Siguldā vai apkaimē mammas organizē atbalsta grupu.

Vēlreiz- mīļš paldies katrai par atsaucību!