sestdiena, 2018. gada 16. jūnijs

Tiec pie savas "MANA gaidību rokasgrāmata jeb gatavojos dzemdībām!"

Gaidību rokasgrāmatas atklāšanas svētki



Grāmatiņas "MANA gaidību rokasgrāmata" dzimšanas svētku pasākums, kurā priecāšos satikt ikvienu, kurš vēlas dalīt ar mani šo radīšanas prieku!

Grāmata ir domāta sievietēm gaidībās- vieta, kur pierakstīt savas sajūtas, pārdomas un notikumus. Visu, kas svarīgs. 
Gatavoties dzemdībām palīdzēs jautājumi, uz ko meklēt katrai pašai savas atbildes, kā arī grāmatā atrodamās meditācijas. 

Pasākuma laikā varēs iegādāties arī grāmatiņas. Šīs dienas cena būs 14 eiro. (Rezervē grāmatiņu sev, rakstot: anita.olukalna@gmail.com).

Tiekamies Siguldā, Bērnu centrā KĀ MĀJĀS!



Ja vēlies iegādāties grāmatiņu sev vai kādam uzdāvināt- sazinies ar mani! Piegāde, izmantojot pakomātus, vai vienojoties individuāli! Grāmatas cena ir 15 eiro + piegādes izmaksas.

Lai ko es izlemtu pastāstīt par “Manu gaidību rokasgrāmatu jeb gatavojos dzemdībām?”, tas ik vārdā tomēr būs par mani! Tas ir tāpat kā ar sievieti dzemdībās- šis stāsts vienmēr ir par viņu, viņas dzīvi un redzējumu, par viņas piedzīvoto, par vidi, kurā izvēlas ienākt viņas bērns...

Dzemdības ir fantastisks mirklis, kad jūti- viss pasaules laiks saplūst vienā mirklī, un dzemdības ir fantastiska iespēja, lai ieskatītos sev acīs...

Šī grāmatiņa ir kā patiess, mīļš draugs- tā klausās par Tavu prieku un Tavām skumjām un brīnās par nezināmo un jauno šajā gaidību laikā. Tā maigi iet roku rokā kopā ar Tevi, pamazām vedinot gatavoties dzemdībām- bez steigas un visu savā laikā...

Šī ir vieta, kur “izrunāt” sevi. Plašas iespējas to pielāgot Tavām vajadzībām. Grāmatas struktūra ir tikai tik, lai radītu drošības sajūtu- katram ceļa posmam ir savs sākums un savs nobeigums...
Vienkāršie pļavas ziedi un dažādās krāsas grāmatas lapaspusēs ir par sievietes instinktīvo daļu, par viņas vienreizīgumu un vienotību ar dabas procesiem apkārt un iekšā viņā.

Tā ir kā kluss čuksts, kas aicina dejot dzīves deju: “Shall we dance?”

Neliels ieskats grāmatas lapaspusēs ŠEIT.

Mīļā, es novēlu Tev PIEDZĪVOT (nevis pārdzīvot) savas dzemdības! Lai harmoniska šī satikšanās!

Sirsnībā, dūla Anita

P.S. Grāmatas plašākam lokam būs pieejamas ap Jāņu laiku! Tās pasūtīt varēs, sazinoties ar mani, kā arī ziņošu par vietām Latvijā, kur tās varēs iegādāties!

Mans izaicinājums- palikt uzticīgai sev


Kādu laiciņu neesmu rakstījusi. Tam ir savs iemesls- jūtu sevī dziļu klusumu. Tādu klusumu, ko nevar aprakstīt vai citā veidā izteikt... un es tajā peldos kā bezgalībā, kur ir pilnīgi viss, kas bijis, kas ir un kas vēl būs. Tas viss tur ir vienlaicīgi...
Šis pavasaris ārēji man bijis ar lielu kņadu un rosīšanos- aizstāvēju savu mācību beigšanas darbu, izlaidums, tapa mana grāmatiņa, kā arī vēl citi šī laika notikumi. Taču tas viss manī ir ienesis jaunu pamata sajūtu, kā arī atklāsmes par sevi. Galvenā no tām- es šobrīd mācos palikt uzticīga sev, savām sajūtām un savam redzējumam!

Jau iepriekš man zināmā daļa:
Cik sevi atceros, vienmēr esmu spējusi iejusties otra ādā, bijis viegli saprast otra dzīves redzējumu, kaut tas galīgi neatbilst manam, un necepties par to.
Cik sevi atceros, vienmēr esmu jutusi savu iekšējo sajūtu par sevi un pasauli ap mani. Esmu gribējusi savā dzīvē darīt to, kas man patīk un kas cilvēku dzīvēs ienes vairāk skaistuma, miera un pieņemšanas (kaut niekos un sīkumos). Esmu priecīga, jo šobrīd patiešām es daru tikai to, kam ticu un kas ir nozīme manās acīs! Par šo es jūtu ļoti lielu pateicību!

Jaunatklātā daļa:
* Neskatoties uz visu iepriekš rakstīto, esmu sapratusi, ka ik dienu savā dzīvē esmu sevi nodevusi, esmu atteikusies no saviem uzskatiem un apspiedusi savas jūtas! Kāpēc?
Laikam jau mīļā miera labad', lai paspertu solīti pretim vai pievērtu acis, jo kļūdīties jau ir cilvēcīgi... Taču to īsto sajūtu ir grūti pat aprakstīt- to sajūtu, ka varu saprast, kāpēc cilvēks tā rīkojas (kaut tas pilnīgi nesaskan ar mani un manu pārliecību). Lai vai kā- es esmu saprotoša un rīkojos, sevi noliekot malā, var pat droši teikt- pazeminot sevi.
Cik daudz savas dzīves esmu veltījusi tam, lai saprastu vienkāršo, bet acīmredzamo: Tas, ka es rīkojos saskaņā ar sevi un savu dzīves redzējumu, nu, nekādi neietekmē un nemaina to, ka spēju saprast un pieņemt otru cilvēku tādu, kāds viņš ir. Tas, kas mainās- iespējams, biežāk rīkojos savādāk, nekā apkārtējie sagaida. Taču bonusā saņemu iekšējo mieru, ko nemaina citu domas, runas vai sajūtas par mani.

* Līdz šim nekādi nespēju saprast to, kāpēc manam iekšējam bērnam ir tik ļoti liela teikšana manā dzīvē. To ikdienā jūtu gan ķermeniskajās reakcijās, gan dažādās situācijās, kad atpazīstu to savās emocijās. Vienvārdsakot, atpazīt es viņu atpazinu, taču pieņemt bija grūti, jo, manuprāt, viņš ir ļoti saistīts ar manu ēnas pusi. Šobrīd mana atbilde ir, ka iekšējais bērns ir mana cilvēcīgā daļa, tas atbild par to, kā jūtos šajā dzīvē šeit uz zemes, kā jūtos savā ķermenī un cik droša esmu būt šeit.

* Domāju, ka, dzīvē darot to, kas patīk, un ieliekot tur daļiņu savas sirds, ātrāk vai vēlāk tomēr jāsatiek sava ēnas puse. Tā ir visur, kur esmu es, jo tā ir daļa no manis. Esmu sākusi to pamazām pieņemt- vēroju un iepazīstu ar atvērtu sirdi un bez acu aizžmiegšanas. Man pat šķiet, ka pamazām sanāk! :)

Man patīk kāda cilvēka atbilde, kad teicu: "No sevis jau neaizbēgsi!" Viņa atbildēja: "Jā un nevajag jau arī no sevis bēgt!"

Lai skaista un krāsaina vasara mums visiem!

Mīlestībā,
Anita



pirmdiena, 2018. gada 2. aprīlis

Vēderdejas Tev


Vēderdeju nodarbības Cēsīs ik piektdienu!

Dalības maksa: 6 eiro/ par nodarbību.





Maksa par nodarbību: 50 eiro (cenā iekļauta telpa Siguldā vai braucu uz Tevis izvēlētu vietu, iepriekš vienojoties), dalībnieču skaits 10 max.





otrdiena, 2018. gada 6. februāris

Dzimšanas dienas sajūtas jeb rupjmaizes kārtojums ar putukrējumu



Pagatavoju sev un saviem mīļajiem rupjmaizes kārtojumu ar putukrējumu- šī ir mana bērnības garša, jo mana mamma mēdza tādu gatavot. Un šīs salmenes iemieso siltumu no manas bērnības, jo tādas audzēja mana vecmamma.

Šodien mijas gadi manā dzīvē, tāpēc sajūtās jau pēdējās dienas atskatos uz šo savu gadiņu- pateicībā un ar smaidu. Jā, ar smaidu, jo saprotu, ka šis ir bijis pirmais gads manā dzīvē, kad esmu darījusi tikai to, kas man patīk- vai tas neizklausās burvīgi? Pateicu sev to skaļi (pat vairākas reizes), lai tā pa īstam to aptvertu. :) Esmu ļoti pateicīga!

Vēl šo gadu vētījot, mani pārņem lepnums par sevi. Šis pirms gada vēl nebūtu bijis iespējams, jo man vienmēr šķitis, ka varēju labāk, skaistāk utt. Taču šobrīd es par sevi lepojos! Tas šķiet paradoksāli, jo šis ir gads, kad ieraudzīju savu ēnas pusi tuvplānā- tā līdz kaulam. Manas ilūzijas par sevi sabruka. Brīžam pat prāts protestēja un centās meklēt attaisnojumus, taču tas nemainīja to, ko ieraudzīju, un to, ko sajutu. Atzinu to un atļāvu sev kļūdīties... Fantastiska pieredze!

Šajā gadā esmu satikusi un iepazinusi daudz brīnišķīgu cilvēku. Tā vien šķiet, ka darot to, kas saskan ar manu iekšējo sajūtu, dzīve pasniedz dāvanu- iepazīt cilvēkus, ar kuriem jūtos uz viena viļņa.

Vēl es šodien nospraudīšu mazos mērķīšus nākamajam dzīves gadam. Kopš to daru, dzīve ir kļuvusi apzinātāka, jo vienreiz gadā atceros par to, kas man bija svarīgs pirms gada, kā arī ļauj saprast, ka izvirzītie mērķi piepildījušies ar uzviju. Lieki piebilst, ka ikdienā par šo pat neaizdomājos- tāpēc tas kļuvis par manu šīs dienas īpašo rituālu. :)

Pateicībā un ar smaidu,
Anita

Foto: no personīgā arhīva

otrdiena, 2018. gada 9. janvāris

Dzimtas sieviešu stāsts. Redzējums


Nosaucu to par Redzējumu, jo tas nebija sapnis, un tomēr redzēju...

Sievietes ar bērniem pie rokas- visi melnos apmetņos un noliektām galvām klusēdami, lēnām dodas uz priekšu. Tukšuma tumšā elpa gaisā. Tur priekšā ir kalns- pilskalns, tikai bez pils. Uzkāpjot kalnā, paveras skats ar daudziem seniem un lieliem kokiem (iespējams, ozoliem). Taču dzīvības šeit nav. Zeme ir pelēka un koki pilnīgi kaili. Kaut arī koku stumbri vēl spēcīgi un vareni, te dzīvību vairs nejūt...

Sievietes ar bērniem sastājas apļos ap katru šo koku un, sadevušies rokās, sāk lēnu deju. Lēni, lēni, pamazām... līdz deja kļūst straujāka. Viņi saplūst ar šo deju. Melnie apmetņi pazūd, un sievietes dejo gaišos garos svārkos, un bērni dejo gaišos tērpos basām kājām. Visi virpuļo šajā dejā, līdz kokiem pamazām sāk plaukt lapas, parādās zaļums. Var sajust dzīvību virmojam šajos cilvēkos, vietā un kokos. Viņi turpina dejot, līdz šie varenie, lielie koki uzzied ar baltiem ziediem- debešķīgi skaistiem. Sievietes un bērni griežas dejā, un no šiem kokiem lejā kāpj vīrieši- viņos spēks un varēšana sajūtama. Tagad dejo visi kopā, rokās sadevušies.

Visi dodas lejā no kalna, katrs ceļā uz savām mājām. Un ik vienā mājā, kad viņi turp nonākuši, sāk kūpēt skurstenis. Pavards silda. Vīri pārnākuši mājās, sievu un bērnu sagaidīti.

Uguns pavardā kuras. Silti.

sestdiena, 2018. gada 6. janvāris

Sieviete un dūlošana. Turpinājums



Pērnā gada nogalē manī iemājoja sajūta...

Tad, kad divi cilvēki precas, visiem šķiet tik pašsaprotami, ka viņi sola viens otram mīlestību un uzticību, būšanu līdzās gan priekos, gan bēdās, kā arī cieņu.

Šīs vērtības. Manuprāt, tām būtu jābūt ikvienu attiecību pamatā, kas kādā dzīves posmā veidojas starp cilvēkiem. Nav svarīgi, vai tās ilgst dienu vai visas dzīves garumā, jo Visumam (lasi- Dievam, Radītājam, Augstākajiem spēkiem) nav laika.

Arī Sievietēm, kuras satieku dūlojot (kādu vienreiz, ar kādu atkal mūsu ceļi satiekas uz ilgāku laiku) cenšos iedot šo patieso līdzās būšanu un cieņpilno attieksmi viņas izvēlēm Dzīves ceļā. Mēs, kā pilnīgi svešinieki satiekamies, lai būtu brīdi kopā, sagaidot maza bērna Dvēselīti šaiSaulē. Patiešām "kā sveši", jo vēl joprojām neticu nejaušībām, vēl joprojām katrā Sievietē saredzu daļiņu no sevis, kādu šķautni no kristāla, kas mirdz Viņās un mirdz manī. Un zini, man, patiešām, patīk tas, ko es šajās Sievietēs redzu, kaut, no malas skatoties, ne vienmēr tas ir viegli, jo, patiešām, brīžam tas ir pārcilvēcisks darbs ar sevi un iekšēja cīņa! Satieku Sievieti un nespēju vien beigt apbrīnot šo neatkārtojamo izpausmi katrā no mums- tik dažāda, ar tik dažādu skatu uz apkārt notiekošo. Tieši tāpēc jau mēs šeit esam, lai būtu neatkārtojamas! Tā arī ir atbilde- vienas receptes Dzemdībām nav. Taču katrai no mums tiek dots gaidīšanas laiks, lai sadzirdētu sevi un bērniņu. Kādai vajadzēs daudz, daudz informācijas, kādai tieši pretēji- norobežošanos, lai saprastu to, kas der tieši viņai. Tieši tāpēc sadarbība starp Sievieti un dūlu ir tik individuāla un bez iepriekš sagatavotām pareizajām atbildēm.

Es zinu- mēs visi esam VIENS un VIENS ir katrā no mums! Un es pateicos par katru brīdi, kad to redzu savā un apkārtējo dzīvēs!

Lūdzu, apstājies un sajūti-

MĪLESTĪBU sevī! Sajūti, cik ļoti Tu sevi mīli, jo no apkārtējiem mēs saņemam savas mīlestības atspulgu.

CIEŅU pret sevi! Cienīt citus un saņemt to pašu no viņiem mēs spējam brīžos, kad cienām sevi.

UZTICĪBU savai iekšējai būtībai! Tas ļauj piedzīvot mazāk nodevības no apkārtējiem un sevis paša.

PIEŅEMŠANU savu! Mēs pieņemam citus, ja esam mierā ar sevi (arī ar saviem tarakāniem), kā arī tā mēs saņemam pieņemšanu no citiem.


No sirds-
Anita


Attēls: no Latvijas dūlu apvienības arhīva

sestdiena, 2017. gada 16. decembris

Kā otro reizi pirmo gadu svinot...


Tieši pirms 11 gadiem mēs ar Tevi satikāmies, mana mīļā Alise Lotte.

Katrs bērniņš atnāk ar savu "ziņu" vecākiem- Tu atgādini par manī slēptajām bailēm un par ļaušanos dzīvei. Tava dzimšana bija neticami (jo es pat šobrīd to uztveru kā brīnumu!) harmoniska. Atceros, kā vecmāte dzemdībās teica, ka tik izteikti jūt mūsu abu sadarbošanos un Tavu līdzdalību dzimšanas procesā.

Kad uzzināju, ka Tu jau esi manī- sapratu, ka mēs noteikti satiksimies. Tikai tajā brīdī vēl īsti nezināju, kā to varēšu. Esmu ļoti jūtīga uz sāpēm un no fiziskām sāpēm paniski baidos. Taču vienlaicīgi manī bija nesatricināma sajūta, ka daba ir radījusi sievieti tādu, ka viņa spēj pati dzemdēt savu bērniņu- toreiz to saucu par romantiku, kas piedod dzīvei garšu.

Šobrīd apzinos, ka tajā brīdī man bija ļoti maz informācijas par gaidību laiku un dzemdībām, kā arī par pēcdzemdību laiku vispār nedomāju... :) Atceros, cik ļoti pārsteigta biju, kad slimnīcā vecmāte pirmajās dienās ierunājās par vēderiņa sāpēšanu bēbītim! :)

Klausot savai iekšējai sajūtai, toreiz sāku lasīt pozitīvos dzemdību stāstus "cālī" (bija sadaļa par kurioziem dzemdībās vai kas līdzīgs). Lasīju darba laikā un balsī smējos- tā vairāku mēnešu garumā! Negatīvos vai īpaši reālistiskos dzemdību stāstus toreiz izvēlējos nelasīt, kā arī citu mammu dzemdību pieredzi neklausījos.

Mums vēl ir bilde, kur pašā rīta agrumā ierodoties slimnīcā, es smejos. Jā, prieks man bija neaprakstāms- sajūta, ka drīz tiksimies. Un mani "spārnoja" apziņa, ka, lai cik ilgas un sāpīgas būtu dzemdības, pēc diennakts tās būs beigušās (toreiz vecāku sagatavošanas kursos stāstīja, ka slimnīcas iekšējie noteikumi paredz- dzemdības stacionārā ilgst maksimums 24 stundas).
Jau tās pašas dienas pusdienlaikā- Tu biji man uz punča un mēs pašas to bijām paveikušas, līdzās esot Tavam tētim!

Mūsu satikšanās pierāda, ka VISS IR IESPĒJAMS! Ik dienu, ik gadu Tu man māci mīlēt- nesavtīgi un patiesi! Ik dienu un ik gadu caur Tevi es satieku sevi!

Paldies, Mīļā!

P.S. Bildē mūsu satikšanās trešā diena.