pirmdiena, 2018. gada 2. aprīlis

Vēderdejas Tev



Vēderdeju nodarbības Cēsīs ik piektdienu!

Dalības maksa: 6 eiro/ par nodarbību.





Maksa par nodarbību: 50 eiro (cenā iekļauta telpa Siguldā vai braucu uz Tevis izvēlētu vietu, iepriekš vienojoties), dalībnieču skaits 10 max.





otrdiena, 2018. gada 6. februāris

Dzimšanas dienas sajūtas jeb rupjmaizes kārtojums ar putukrējumu



Pagatavoju sev un saviem mīļajiem rupjmaizes kārtojumu ar putukrējumu- šī ir mana bērnības garša, jo mana mamma mēdza tādu gatavot. Un šīs salmenes iemieso siltumu no manas bērnības, jo tādas audzēja mana vecmamma.

Šodien mijas gadi manā dzīvē, tāpēc sajūtās jau pēdējās dienas atskatos uz šo savu gadiņu- pateicībā un ar smaidu. Jā, ar smaidu, jo saprotu, ka šis ir bijis pirmais gads manā dzīvē, kad esmu darījusi tikai to, kas man patīk- vai tas neizklausās burvīgi? Pateicu sev to skaļi (pat vairākas reizes), lai tā pa īstam to aptvertu. :) Esmu ļoti pateicīga!

Vēl šo gadu vētījot, mani pārņem lepnums par sevi. Šis pirms gada vēl nebūtu bijis iespējams, jo man vienmēr šķitis, ka varēju labāk, skaistāk utt. Taču šobrīd es par sevi lepojos! Tas šķiet paradoksāli, jo šis ir gads, kad ieraudzīju savu ēnas pusi tuvplānā- tā līdz kaulam. Manas ilūzijas par sevi sabruka. Brīžam pat prāts protestēja un centās meklēt attaisnojumus, taču tas nemainīja to, ko ieraudzīju, un to, ko sajutu. Atzinu to un atļāvu sev kļūdīties... Fantastiska pieredze!

Šajā gadā esmu satikusi un iepazinusi daudz brīnišķīgu cilvēku. Tā vien šķiet, ka darot to, kas saskan ar manu iekšējo sajūtu, dzīve pasniedz dāvanu- iepazīt cilvēkus, ar kuriem jūtos uz viena viļņa.

Vēl es šodien nospraudīšu mazos mērķīšus nākamajam dzīves gadam. Kopš to daru, dzīve ir kļuvusi apzinātāka, jo vienreiz gadā atceros par to, kas man bija svarīgs pirms gada, kā arī ļauj saprast, ka izvirzītie mērķi piepildījušies ar uzviju. Lieki piebilst, ka ikdienā par šo pat neaizdomājos- tāpēc tas kļuvis par manu šīs dienas īpašo rituālu. :)

Pateicībā un ar smaidu,
Anita

Foto: no personīgā arhīva

otrdiena, 2018. gada 9. janvāris

Dzimtas sieviešu stāsts. Redzējums


Nosaucu to par Redzējumu, jo tas nebija sapnis, un tomēr redzēju...

Sievietes ar bērniem pie rokas- visi melnos apmetņos un noliektām galvām klusēdami, lēnām dodas uz priekšu. Tukšuma tumšā elpa gaisā. Tur priekšā ir kalns- pilskalns, tikai bez pils. Uzkāpjot kalnā, paveras skats ar daudziem seniem un lieliem kokiem (iespējams, ozoliem). Taču dzīvības šeit nav. Zeme ir pelēka un koki pilnīgi kaili. Kaut arī koku stumbri vēl spēcīgi un vareni, te dzīvību vairs nejūt...

Sievietes ar bērniem sastājas apļos ap katru šo koku un, sadevušies rokās, sāk lēnu deju. Lēni, lēni, pamazām... līdz deja kļūst straujāka. Viņi saplūst ar šo deju. Melnie apmetņi pazūd, un sievietes dejo gaišos garos svārkos, un bērni dejo gaišos tērpos basām kājām. Visi virpuļo šajā dejā, līdz kokiem pamazām sāk plaukt lapas, parādās zaļums. Var sajust dzīvību virmojam šajos cilvēkos, vietā un kokos. Viņi turpina dejot, līdz šie varenie, lielie koki uzzied ar baltiem ziediem- debešķīgi skaistiem. Sievietes un bērni griežas dejā, un no šiem kokiem lejā kāpj vīrieši- viņos spēks un varēšana sajūtama. Tagad dejo visi kopā, rokās sadevušies.

Visi dodas lejā no kalna, katrs ceļā uz savām mājām. Un ik vienā mājā, kad viņi turp nonākuši, sāk kūpēt skurstenis. Pavards silda. Vīri pārnākuši mājās, sievu un bērnu sagaidīti.

Uguns pavardā kuras. Silti.

sestdiena, 2018. gada 6. janvāris

Sieviete un dūlošana. Turpinājums



Pērnā gada nogalē manī iemājoja sajūta...

Tad, kad divi cilvēki precas, visiem šķiet tik pašsaprotami, ka viņi sola viens otram mīlestību un uzticību, būšanu līdzās gan priekos, gan bēdās, kā arī cieņu.

Šīs vērtības. Manuprāt, tām būtu jābūt ikvienu attiecību pamatā, kas kādā dzīves posmā veidojas starp cilvēkiem. Nav svarīgi, vai tās ilgst dienu vai visas dzīves garumā, jo Visumam (lasi- Dievam, Radītājam, Augstākajiem spēkiem) nav laika.

Arī Sievietēm, kuras satieku dūlojot (kādu vienreiz, ar kādu atkal mūsu ceļi satiekas uz ilgāku laiku) cenšos iedot šo patieso līdzās būšanu un cieņpilno attieksmi viņas izvēlēm Dzīves ceļā. Mēs, kā pilnīgi svešinieki satiekamies, lai būtu brīdi kopā, sagaidot maza bērna Dvēselīti šaiSaulē. Patiešām "kā sveši", jo vēl joprojām neticu nejaušībām, vēl joprojām katrā Sievietē saredzu daļiņu no sevis, kādu šķautni no kristāla, kas mirdz Viņās un mirdz manī. Un zini, man, patiešām, patīk tas, ko es šajās Sievietēs redzu, kaut, no malas skatoties, ne vienmēr tas ir viegli, jo, patiešām, brīžam tas ir pārcilvēcisks darbs ar sevi un iekšēja cīņa! Satieku Sievieti un nespēju vien beigt apbrīnot šo neatkārtojamo izpausmi katrā no mums- tik dažāda, ar tik dažādu skatu uz apkārt notiekošo. Tieši tāpēc jau mēs šeit esam, lai būtu neatkārtojamas! Tā arī ir atbilde- vienas receptes Dzemdībām nav. Taču katrai no mums tiek dots gaidīšanas laiks, lai sadzirdētu sevi un bērniņu. Kādai vajadzēs daudz, daudz informācijas, kādai tieši pretēji- norobežošanos, lai saprastu to, kas der tieši viņai. Tieši tāpēc sadarbība starp Sievieti un dūlu ir tik individuāla un bez iepriekš sagatavotām pareizajām atbildēm.

Es zinu- mēs visi esam VIENS un VIENS ir katrā no mums! Un es pateicos par katru brīdi, kad to redzu savā un apkārtējo dzīvēs!

Lūdzu, apstājies un sajūti-

MĪLESTĪBU sevī! Sajūti, cik ļoti Tu sevi mīli, jo no apkārtējiem mēs saņemam savas mīlestības atspulgu.

CIEŅU pret sevi! Cienīt citus un saņemt to pašu no viņiem mēs spējam brīžos, kad cienām sevi.

UZTICĪBU savai iekšējai būtībai! Tas ļauj piedzīvot mazāk nodevības no apkārtējiem un sevis paša.

PIEŅEMŠANU savu! Mēs pieņemam citus, ja esam mierā ar sevi (arī ar saviem tarakāniem), kā arī tā mēs saņemam pieņemšanu no citiem.


No sirds-
Anita


Attēls: no Latvijas dūlu apvienības arhīva

sestdiena, 2017. gada 16. decembris

Kā otro reizi pirmo gadu svinot...


Tieši pirms 11 gadiem mēs ar Tevi satikāmies, mana mīļā Alise Lotte.

Katrs bērniņš atnāk ar savu "ziņu" vecākiem- Tu atgādini par manī slēptajām bailēm un par ļaušanos dzīvei. Tava dzimšana bija neticami (jo es pat šobrīd to uztveru kā brīnumu!) harmoniska. Atceros, kā vecmāte dzemdībās teica, ka tik izteikti jūt mūsu abu sadarbošanos un Tavu līdzdalību dzimšanas procesā.

Kad uzzināju, ka Tu jau esi manī- sapratu, ka mēs noteikti satiksimies. Tikai tajā brīdī vēl īsti nezināju, kā to varēšu. Esmu ļoti jūtīga uz sāpēm un no fiziskām sāpēm paniski baidos. Taču vienlaicīgi manī bija nesatricināma sajūta, ka daba ir radījusi sievieti tādu, ka viņa spēj pati dzemdēt savu bērniņu- toreiz to saucu par romantiku, kas piedod dzīvei garšu.

Šobrīd apzinos, ka tajā brīdī man bija ļoti maz informācijas par gaidību laiku un dzemdībām, kā arī par pēcdzemdību laiku vispār nedomāju... :) Atceros, cik ļoti pārsteigta biju, kad slimnīcā vecmāte pirmajās dienās ierunājās par vēderiņa sāpēšanu bēbītim! :)

Klausot savai iekšējai sajūtai, toreiz sāku lasīt pozitīvos dzemdību stāstus "cālī" (bija sadaļa par kurioziem dzemdībās vai kas līdzīgs). Lasīju darba laikā un balsī smējos- tā vairāku mēnešu garumā! Negatīvos vai īpaši reālistiskos dzemdību stāstus toreiz izvēlējos nelasīt, kā arī citu mammu dzemdību pieredzi neklausījos.

Mums vēl ir bilde, kur pašā rīta agrumā ierodoties slimnīcā, es smejos. Jā, prieks man bija neaprakstāms- sajūta, ka drīz tiksimies. Un mani "spārnoja" apziņa, ka, lai cik ilgas un sāpīgas būtu dzemdības, pēc diennakts tās būs beigušās (toreiz vecāku sagatavošanas kursos stāstīja, ka slimnīcas iekšējie noteikumi paredz- dzemdības stacionārā ilgst maksimums 24 stundas).
Jau tās pašas dienas pusdienlaikā- Tu biji man uz punča un mēs pašas to bijām paveikušas, līdzās esot Tavam tētim!

Mūsu satikšanās pierāda, ka VISS IR IESPĒJAMS! Ik dienu, ik gadu Tu man māci mīlēt- nesavtīgi un patiesi! Ik dienu un ik gadu caur Tevi es satieku sevi!

Paldies, Mīļā!

P.S. Bildē mūsu satikšanās trešā diena.

sestdiena, 2017. gada 25. novembris

MAMMU SARUNAS Siguldā


Nākamā tikšanās reize 20.februārī- vieta un laiks nemainās! Mīļi gaidītas! :)

Dalība: 6 eiro, ar Bērnu centra KĀ MĀJĀS abonementu- 5 eiro/par reizi.

Šā gada 5.decembrī plkst.11.00- 12.30 gaidu mammas uz iepazīšanās tikšanos Siguldā Bērnu centrā KĀ MĀJĀS!


sestdiena, 2017. gada 28. oktobris

Dzemdības - Lielā Satikšanās

Zīmējusi: Ilze Veske


Dzemdības nav pēkšņs pārsteigums, tās iešūpojas palēnām pēc, apmēram, deviņus mēnešus ilga gaidību (gaidīšanas) laika. Ne velti daba ir atvēlējusi šo laiku bērniņa topošajiem vecākiem- tiek dots laiks, lai sagatavotos šim Lielās Satikšanās procesam. Gaidīšanas laiks ir par neziņu, bailēm un par pieņemšanu un atvadām no ierastā. Tas ir par ļaušanos un uzticēšanos Dzīvei visās tās izpausmēs. Par drosmi un uzdrīkstēšanos.

Tas ir tik dabiski just šīs dažādās sajūtas- gaidīšana savā ziņā ir izaicinājumu pilns laiks māmiņai, jo tas ir par "ieskatīšanos sevī"- par vērtībām un uzskatiem, par svarīgo un mazsvarīgo dzīvē. Šis ir laiks, kad "izcīnīt savas iekšējās cīņas", saprast, kas der pašai māmiņai, nevis draudzenei vai māsai; saprast, kas no informācijas pārbagātības ir paņemams, kā arī šis laiks ir par izvēlēm- kādu pieredzi es vēlos un izvēlos pieredzēt. Šeit nav labu vai sliktu izvēļu- ir mammas pašas izvēle, jo viņai dota spēja sajust sevi un bērniņu vislabāk. Atliek vien noticēt tam.

Dzemdības ir par ļaušanos un pieņemšanu, visu pārējo atstājot, kur tas ir. Īstais brīdis, kad ieklausīties savā ķermenī, lai sadzirdētu, ko tas vēlas šajā reizē- vai maigu, siltu pieskārienu; vai šūpošanos savā ritmā; vai tomēr kādu sen nedzirdētu, mīļu dziesmu... Tas ir tik ļoti dažādi, jo katra no mums ir neatkārtojama. Taču tas viss ir par vienu- DROŠĪBU mūsos...

...un pienāk brīdis, kad mazītiņais un slapjais cilvēkbērniņš čuč uz mammas punča- siltumā un dzirdot zināmos sirds pukstus. Savējie ir satikušies!💗

Tuvākajās dienās mamma saprot, ka tikai tagad sākas mazulīša dzīve ārpus punča. Viņš ir tik maziņš un nevarīgs. Viņa raudas šķiet iekļūst līdz pat sirds dziļākajam mammas nostūrim. Un pamazām piezogas brīži, kuros mamma jūtas tikpat nevarīga kā viņas mazulis. Viss tikai sākas- asaru upes, tukšuma sajūta un izbrīnītās tuvinieku sejas: "Ko tu raudi- galvenais, ka mazulis vesels!" Nelīdz! Turpinās negulētās naktis (pat tad, ja bērns un vīrs cieši aizmiguši), turpinās sajūta, ka dzīve aiz loga aizskrien- tikai jaunajai māmiņai laiks ir apstājies...

Ja dzemdībās klātesošie nepārprotami saprot, ka bērniņš ir piedzimis, tad mamma "piedzimst" savā ritmā un savā laikā- un tas ne vienmēr ir vienlaicīgi ar mazulīša piedzimšanu. Tāpat arī tētis. Tāpēc teikšu, ka dzemdības arī nebeidzas pēkšņi.

Sirsnībā-
Anita

P.S. Novembrī aicinu topošos vecākus uz nodarbību "Dzemdības- Lielā Satikšanās" Siguldā. Vairāk info ŠEIT.