Ik pa laikam manī virpuļo sajūtas, kas “prasās” tapt uzrakstītas. Tās ir par sievišķību. Manuprāt, ļoti nepateicīgs temats, jo aprakstīt sievišķību ir nesievišķīgi- kā tauriņu noķert tīklā.
Viss sākās ar to, ka sapratu- iet pie friziera un kosmetologa man galīgi nešķiet sievišķīgi, tāpēc to daru tad, kad savādāk vairs nevar. Nepārproti- man ir pati foršākā friziere, taču man tāds ir arī zobārsts. Tomēr šīs tikšanās nekādi nevairo manu sievišķību! Taču, visticamākais, kādai citai gan…
Mēs esam tik dažādas! Tāpēc brīžos, kad cenšamies “salikt pa plauktiņiem” vai “sastādīt sarakstu”, kas tad īsti ir vai nav sievišķīgi pēc vispārpieņemtām normām, var gadīties, ka attālināmies no SAVAS sievišķības.
Es varu padalīties, kad es jūtos sievišķīgi. (Apzināti izvēlējos pirms tam nelasīt rakstus dažādās interneta vietnēs par šo tēmu, lai neietekmētos😊.) Lūk, mans TOP trijnieks:
- Vispirms jau tā ir ikrīta kafijošana gandrīz stundas garumā. Ja kāda iemesla pēc man pēkšņi tai nav laika, tad visu dienu jūtos kā “no laivas izmesta” un pazaudējusies. No rītiem esmu gatava pat celties agrāk, lai man būtu šis brīdis. No malas, visticamākais, tas vispār izskatās pavisam jocīgi, jo es sēžu, veroties svecē vai ārā pa logu, un patiesībā šajā brīdī esmu pavisam brīva no domām, atmiņām vai dienas darāmajiem darbiem un plāniem. Esmu es, kafijas krūze un šis mirklis. Vienkārši esmu. Man ir aizdomas, ka tieši tāpēc pat nevēlos atteikties no šī “kafijas dzeršanas netikuma”.
- Dejošana- man tās ir vēderdejas, čigānu un indiešu dejas. Nu, labi- mana dvēsele gavilē, kad dejoju čigānu dejas! Protams, iesākumā ir ļoti grūti ļauties, kā arī, lai plūstu, ir vajadzīgs laiks un pacietība! Par šo vairāk ne vārda- tas ir process!
- Grāmatu lasīšana- nepārproti, es neesmu “grāmatu tārps”, ir brīži, kad mēnešiem varu neizlasīt nevienu grāmatu, taču var būt arī pilnīgi pretēji:) Lasīšana ir mana sirds lieta. Vietas, kas man īpaši patīk, pārlasu vairākas reizes- kā garšīgāko kūkas gabaliņu, ko ir vēlēšanās izbaudīt vēlreiz un vēlreiz. Katrai grāmatai ir savs stāsts, kā tā pie manis “atnākusi”- kāda ļoti strauji un pēkšņi, cita lēni, kāda jauna un kāda jau cita rokās pabijusi, un tomēr vienmēr tas ir tieši īstajā laikā.
Vispār jau sievišķība nav vārdos aprakstāma un svaros nosverama- tā ir sajūta, tāpēc atliek vien to sadzirdēt un ļauties!
Savā ziņā šis nelielais ieraksts ir mans dzimšanas dienas sveiciens sev, lēnām pavadot savus brīnišķīgos 35. Kad man bija padsmit- šķita, ka sievietes skaistākais laiks ir ap 35😊 Toreiz domāju, cik tālu vēl… Šobrīd zinu, ka man tieši tā arī ir- šis (līdz šim) ir skaistākais manas dzīves laiks!
Priekā!
Anita.
