otrdiena, 2016. gada 27. septembris

Es iestājos par CIEŅU.


Pēdējā laikā daudz domāju. Domāju par to, vai mērķis attaisno veidus, kā tas tiek sasniegts. Kur ir tā robeža, pēc kuras jau ir par daudz? Vai varbūt mērķis nav īstais?
Bieži dzirdu sakām: "Jūs, dūlas, jau par to dabisko, par mājdzemdībām utt." Šīs runas manī raisa sajūtu, ka strīds ir starp dabisko un medikamentozo.

...un kur palika sieviete? Sieviete, kura dzemdē- sievietei, kurai jābūt uzmanības centrā. Visu iesaistīto acis pievērstas viņai, lai redzētu un ieraudzītu viņu, lai dzirdētu un sadzirdētu viņu- sievieti, kura dzemdē. Kāda viņa izskatās?

Es iestājos par cieņu pret šo sievieti;
               ...par cieņu pret dzimstošo bērnu;
               ...par cieņu pret tikko dzimušo mammu,
                                                                 tik pilnu un iztukšotu reizē;
               ...par cieņu pret sievieti, kurā aug jauna dzīvība;
               ...par cieņu pret dvēseli, kura nolēmusi iemiesoties,
                                    un pret dvēseli, kura aiziet;
               ...par cieņu pret pāriem, kuri nobijušies;
               ...par cieņu...

Es iestājos par cilvēcību!

P.S. Cieņa- saprāta struktūra, kas nepieļauj kāda objekta vibrāciju pazemināšanu (definīcija no www.philos.lv).


Anita.

pirmdiena, 2016. gada 12. septembris