No sirds saku lielu PALDIES ikvienai māmiņai (siguldietei vai apkaimes, kura izmanto Siguldā sniegtos pakalpojumus) par piedalīšanos aptaujā par Zīdīšanu un mazuļa ēdināšanu. Šajā aptaujā es vēlējos noskaidrot, kā pieejamās informācijas, speciālistu un atbalsta jautājums izskatās tieši “ar māmiņu acīm”. Kopā aptaujā piedalījās 165 māmiņas.
Pārsteidzoši bija lasīt, ka nesaprastas ir jutušās gan māmiņas, kuras zīda, gan māmiņas, kuras ēdina mazuļus ar piena maisījumu. Pirmajām ir teikts, lai beidz “ņemties” un badināt bērnu, lai ņem pudeli. Otrās saņēmušas pārmetumus no apkārtējiem, ka nesniedz bērnam “labāko”, ko var sniegt. Iepriekš minētais liecina, ka nav svarīgi kādas būs Tavas kā mammas izvēles- apkārtējiem vienmēr būs par ko pamācīt. Taču šeit ir arī saulainā puse- tas nozīmē, ka nav jātērē enerģija, lai censtos darīt “pareizi” pēc apkārtējo domām. Bez liekiem sirdsapziņas pārmetumiem vari veltīt visu savu laiku sev un bērnam, ieklausoties savā sirdsbalsī, iepazīstot sevi kā dzimstošo mammu un mācoties saprast savu bērnu. Lai cik ļoti zīdīšana ir dabiska un vēlama, domājot par bērna nākotni, tai nevienā brīdī nevajadzētu kļūt par pašmērķi. Pirmajā vietā vienmēr paliek Māte un Bērns. Ļoti patīk salīdzinājums, ka zīdīšana (es piebilstu, ka ne tikai- tas ir pats ēdināšanas process, ne tikai zīdīšana) ir kā “deja starp māti un bērnu”. Tās ir viņu attiecības.
Gan mācoties par zīdīšanas veicināšanas konsultantu, gan sniedzot konsultācijas, gan veidojot šo aptauju, mana vēlme bija:
Lai mammas, kuras mēģina vai vēlas zīdīt, saņemtu nepieciešamo atbalstu pēc iespējas savlaicīgāk. Šeit atbalsts var nozīmēt- dot mammai un bērnam nepieciešamo laiku, sniegt aktuālo informāciju un iedrošinājumu.
Ja mammai rodas sarežģījumi vai jautājumi zīdīšanas procesā, lai viņa zina, ka var vērsties pēc atbalsta. Šeit reizēm risinājums var nākt ātri un viegli, taču ir reizes, kad tas prasa mammas apņēmību, pacietību un izturību. Tas ir tikai mammas pašas ziņā izvērtēt savus tā brīža resursus un turpmāko rīcību.
Man kā praktizējošai dūlai apmācībā ir vēlme:
Lai ikviena sieviete justos atbalstīta un pieņemta jaunajā mammas lomā (un nav svarīgi, ka kļūst par mammu otro, trešo vai ceturto, piekto reizi). Tas nozīmē, ka tiek pieņemtas arī viņas izvēles. (Kā es redzu šā dzīves posma izaicinājumus vairāk var lasīt šeit: http://naktssvece.blogspot.com/2017/06/but-mammai.html .)
Šī anketa nav zinātniska pētījuma sastāvdaļa. Tā vairāk ir priekš manis pašas. Apzināti aptaujā netika izdalīts- cik ilgi zīdīji vai iemesli, kāpēc ēdināji ar piena maisījumu. Jautājumi bija vispārīgi. Atzīšos, ka ļoti gaidīju atbildes no mammām, kuras nezīda savus bērniņus. Lai arī ikdienā šādu mammu man apkārt ir vairums, tomēr nebiju droša, ka jautājumu: “Kā Tu jūties par šo?” vai jebkuru citu jautājumu par zīdīšanu/ tās neesamību viņas neuztvertu kā uzbrukumu. Taču, lai saprastu, vai tas ir atbalsta trūkums vai sievietes brīva izvēle (“man tas fiziski nepatīk” vai “ar pudeli ir ērtāk”, “bērns tā ir mierīgāks” vai jebkurš cits no iemesliem), kāds jautājums tomēr jāuzdod. Tātad man bija vēlēšanās saprast- vai tas ir "o.k." priekš mammas (tātad- arī priekš manis), vai tas nes līdzi vilšanās un bezspēcības sajūtu.
Tas, ko ieraudzīju anketā (subjektīvs mans viedoklis):
Tās mammas, kuras ir apmierinātas ar savu pieredzi, ātrāk un aktīvāk atsaucās uz aicinājumu aizpildīt anketu.
Tās mammas, kuras ēdina bērniņus ar piena maisījumu un atzīmēja, ka jūtas vīlušās zīdīšanas pieredzē, lielākoties, bija māmiņas vienam bērniņam.
Šis sakrīt ar manu pieredzi konsultējot māmiņas- pēc palīdzības bieži vien vēršas mammas, kurām jau ir bērni. Visticamākais, ka tad, kad grūtības piedzīvo mammas ar pirmo bērniņu, viņām vairāk šķiet, ka viņas dara ko nepareizi pašas. Ar nākamajiem bērniem sievietes jau saprot, ka “šoreiz ir savādāk” un meklē jau veidus, kā risināt esošo situāciju (viņas mazāk šausta sevi, vairāk meklē risinājumus).
Sapratu, ka vēl joprojām ir par maz atbilstošas informācijas (kaut man pašai brīžiem šķiet, ka informācija ir visur un jau par daudz), kā arī šī ir ļoti jūtīga tēma mammām, kuras nejūtas tik “veiksmīgas” šajā jomā. (Piemetināšu, ka birkas "veiksmīga" vai "izgāzusies", lielākoties jau mēs pašas uzkaram- tā ir mūsu sajūta un mūsu pašu spēkos ir to mainīt).
Vairākās anketās tika izteikts viedoklis, ka noderētu mammu atbalsta grupas, kur mammas savā pozitīvajā pieredzē dalītos ar citām mammām (Visas iespējas organizēties, mīļās!)
Trūkst informācijas un atbalsta slimnīcās, kā arī ir situācijas, kad nepieciešamas bezmaksas konsultācijas. (Šis ir punkts, kam pilnībā piekrītu un pie kā varētu arī strādāt, lai situācija reāli uzlabotos!)
Daži fakti no anketas: no respondentēm savus bērnus zīdīja/zīda 52,1%; gan zīdīja, gan baroja ar maisījumu- 37,6% un ēdināja/ēdina ar piena maisījumu 7,3%.
Par veiksmīgu savu zīdīšanas pieredzi uzskata 66,7% respondenšu, varēja būt labāka- 22,4%, bet nepilni 9% ir vīlušās.
Mēs katra esam individuāla, unikāla un arī katrs mūsu bērns tāds ir vienīgais. Kaut arī abus bērnus zīdīju, taču patiešām lielu izaicinājumu sagādāja man otrā meita, kam nebiju galīgi gatava. To arī redzu ikdienā: katrai sievietei ir savs stāsts- izstāstīts vai rūpīgi noglabāts. Tas, ko mēs apkārtējie varam darīt- uzklausīt, būt līdzās un sniegt savu atbalstu.
Man patika mammu ieteikumi, kas varētu palīdzēt zīdīšanas procesā. Šoreiz izvēlos rakstu beigt ar šo: “Aizspriedumu,kauna sajūtas un nepatikas izdzēšana no savām smadzenēm.” Šo novēlu mums visām, lai mūsu ikdienas komunikāciju padarītu vienkāršāku un uzmundrinošāku!
Lai arī ikdienā sniedzu maksas pakalpojumus, telefonkonsultācijas līdz 15 minūtēm ir bez maksas, kā arī esmu gatava sniegt savu atbalstu, ja Siguldā vai apkaimē mammas organizē atbalsta grupu.
Vēlreiz- mīļš paldies katrai par atsaucību!
