Atzīšos, ka saviem bērniem nemēdzu dziedāt šūpuļdziesmas. Es izvēlos stāstīt vakara pasaciņu. Taču kādā vakarā trīsgadīgā Luīze man ļoti lūdza: "Mammīt, padziedi man aijā, žūžū..." Nu, labi- es arī dziedāju. Dziedāju, dziedāju, līdz ieklausījos vārdos.
Aijā, žūžū, lāča bērni, aijā, žūūžū,
Pekainām'i kājiņām'i, žū, žū, žū,
Pekainām'i kājiņām'i, žū žū žū.
Tēvs aizgāja medu vākt'i, aijā žūūžū,
Māte ogas palasīt'i, žū, žū, žū,
Māte ogas palasīt'i, žū, žū, žū.
Tēvs pārnesa medus podu, aijā, žūūžū,
Māte ogu vācelīti, žū, žū, žū,
Māte ogu vācelīti, žū, žū, žū.
Tas mazam'i bērniņam'i, aijā, žūūžū,
Par mierīgu gulēšanu, žū, žū, žū,
Par mierīgu gulēšanu, žū, žū, žū.
Tā sajūta, kas mani pārņēma, bija par to, cik skaidra un saprotama šajā dziesmā ir lāču tēva, mātes un bērna vieta, kā arī darāmais. Pati dzīves sāls- kas es esmu, kur esmu un ko daru.
Tēvs dara savu darāmo, un māte- savu. Katra darbība atbilst darītāja spējām. Šeit nav svarīgāks un mazāk svarīgs devums.
Tēvam ir nepieciešams izaicinājums, sevis apliecināšana, un viņam tas izdodas. Viņa darāmais nes labus augļus (medus podu).
Māte lasa ogas, kas prasa ne tikai pacietību, bet arī izveicību, jo mežā var uzglūnēt briesmas. Taču lāču mamma spēj tikt galā ar savu darāmo.
Katrs dod savu artavu, pat bērns- ar savu mierīgu gulēšanu. Tas ir tas, kas atbilst viņa spējām un varēšanai šajā brīdī, šajā vecumā. Vecāki to redz un novērtē. Šī lāču ģimene ir pilnīga. Tās locekļi viens otru papildina un līdzsvaro. Viens mazs visums.
Tas izklausās tik vienkārši un pašsaprotami. Tāda riktīga piederības un sakņu sajūta...
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru