otrdiena, 2018. gada 6. februāris

Dzimšanas dienas sajūtas jeb rupjmaizes kārtojums ar putukrējumu



Pagatavoju sev un saviem mīļajiem rupjmaizes kārtojumu ar putukrējumu- šī ir mana bērnības garša, jo mana mamma mēdza tādu gatavot. Un šīs salmenes iemieso siltumu no manas bērnības, jo tādas audzēja mana vecmamma.

Šodien mijas gadi manā dzīvē, tāpēc sajūtās jau pēdējās dienas atskatos uz šo savu gadiņu- pateicībā un ar smaidu. Jā, ar smaidu, jo saprotu, ka šis ir bijis pirmais gads manā dzīvē, kad esmu darījusi tikai to, kas man patīk- vai tas neizklausās burvīgi? Pateicu sev to skaļi (pat vairākas reizes), lai tā pa īstam to aptvertu. :) Esmu ļoti pateicīga!

Vēl šo gadu vētījot, mani pārņem lepnums par sevi. Šis pirms gada vēl nebūtu bijis iespējams, jo man vienmēr šķitis, ka varēju labāk, skaistāk utt. Taču šobrīd es par sevi lepojos! Tas šķiet paradoksāli, jo šis ir gads, kad ieraudzīju savu ēnas pusi tuvplānā- tā līdz kaulam. Manas ilūzijas par sevi sabruka. Brīžam pat prāts protestēja un centās meklēt attaisnojumus, taču tas nemainīja to, ko ieraudzīju, un to, ko sajutu. Atzinu to un atļāvu sev kļūdīties... Fantastiska pieredze!

Šajā gadā esmu satikusi un iepazinusi daudz brīnišķīgu cilvēku. Tā vien šķiet, ka darot to, kas saskan ar manu iekšējo sajūtu, dzīve pasniedz dāvanu- iepazīt cilvēkus, ar kuriem jūtos uz viena viļņa.

Vēl es šodien nospraudīšu mazos mērķīšus nākamajam dzīves gadam. Kopš to daru, dzīve ir kļuvusi apzinātāka, jo vienreiz gadā atceros par to, kas man bija svarīgs pirms gada, kā arī ļauj saprast, ka izvirzītie mērķi piepildījušies ar uzviju. Lieki piebilst, ka ikdienā par šo pat neaizdomājos- tāpēc tas kļuvis par manu šīs dienas īpašo rituālu. :)

Pateicībā un ar smaidu,
Anita

Foto: no personīgā arhīva

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru