Nosaucu to par Redzējumu, jo tas nebija sapnis, un tomēr redzēju...
Sievietes ar bērniem pie rokas- visi melnos apmetņos un noliektām galvām klusēdami, lēnām dodas uz priekšu. Tukšuma tumšā elpa gaisā. Tur priekšā ir kalns- pilskalns, tikai bez pils. Uzkāpjot kalnā, paveras skats ar daudziem seniem un lieliem kokiem (iespējams, ozoliem). Taču dzīvības šeit nav. Zeme ir pelēka un koki pilnīgi kaili. Kaut arī koku stumbri vēl spēcīgi un vareni, te dzīvību vairs nejūt...
Sievietes ar bērniem sastājas apļos ap katru šo koku un, sadevušies rokās, sāk lēnu deju. Lēni, lēni, pamazām... līdz deja kļūst straujāka. Viņi saplūst ar šo deju. Melnie apmetņi pazūd, un sievietes dejo gaišos garos svārkos, un bērni dejo gaišos tērpos basām kājām. Visi virpuļo šajā dejā, līdz kokiem pamazām sāk plaukt lapas, parādās zaļums. Var sajust dzīvību virmojam šajos cilvēkos, vietā un kokos. Viņi turpina dejot, līdz šie varenie, lielie koki uzzied ar baltiem ziediem- debešķīgi skaistiem. Sievietes un bērni griežas dejā, un no šiem kokiem lejā kāpj vīrieši- viņos spēks un varēšana sajūtama. Tagad dejo visi kopā, rokās sadevušies.
Visi dodas lejā no kalna, katrs ceļā uz savām mājām. Un ik vienā mājā, kad viņi turp nonākuši, sāk kūpēt skurstenis. Pavards silda. Vīri pārnākuši mājās, sievu un bērnu sagaidīti.
Uguns pavardā kuras. Silti.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru