svētdiena, 2018. gada 16. septembris

Piedzimt par mammu šoreiz

Foto: Alise Lotte

Šorīt pamodos agri un neviļus atcerējos rītu pirms sešiem gadiem, kad Luīze bija bija piedzimusi iepriekšējā vakarā. Atcerējos, cik ļoti man toreiz nāca miegs pirmajās divās dienās. Bija fiziski grūti atvērt acis. Šajā laikā Luīze bieži atradās man uz krūtīm, jo tā arī viņa jutās mierīga. Es ļāvu sev gulēt un arī viņa tāpat.

Tagad atgriežoties, nu, jau gandrīz divpadsmit gadus atpakaļ pagātnē. Alise Lotte piedzima pusdienas laikā, taču vēl visu nakti mūsos ar vīru bija tāds satraukums, ka negulējām. Skatījāmies uz mazo, pavisam mazo tikko dzimušo mūsu bērniņu... un negulējām.

Abās gaidībās pēdējo trimestri gulēju gultā pussēdus, jo citādi nespēju aizmigt, tāpēc patiešām biju miega badā. Alisi Lotti gaidot, netīšām kādam tā arī pateicu, ka gaidu bērna piedzimšanu, lai izgulētos. Pēc tam nācās uzklausīt, cik muļķīga iedoma, jo tikai tagad sākšoties patiešām negulētās naktis. Gaidot Luīzi, šo savu vēlmi vairs skaļi nestāstīju, kaut atkal jau tā mājoja manī. Un, jā- bija brīži, kam pateicoties, man tas arī izdevās abās reizēs!

Vakar Luīzes svinībās vēroju Alisi Lotti. Redzēju un jutu, cik ļoti viņa grib būt iekšā visā procesā un nepalikt ārpus. Šķita, ka ieraugu tuvplānā viņas satraukumu un bailes, kas bija viņā, dzimstot Luīzei. Toreiz viņa to izrādīja tikai ar novēlošanos...

Vakarvakarā: "Mammu, tu Luīzi mīli vairāk?"
Es: "Nē, ne vairāk un ne mazāk, drīzāk tā ir mīlestības nokrāsa, ko tu sajūti. Manuprāt, ar katru cilvēku mīlestība ir citā nokrāsā, jo saplūstot manai un tavai enerģijām, veidojas šī īpašā mīlestības sajūta. Mīlestība ir viena, liela un ļoti daudzās, dažādās nokrāsās."
Meita: "Mammu, vai šonakt es drīkstēšu gulēt pie tevis?"
Es: "Jā."


Mamma procesā-
Anita

Nav komentāru:

Komentāra publicēšana